| 108 (saules nogurdinātie) |
31. Jul 2017|11:53 |
katrā no mums ir hipsterīgs pirmatklājēja rūgtums mirklī, kad cilvēki izbauda to, ko tu esi uzskatījis par sev unikālu pieredzi.
šogad rojālis bija pilns ar tuvākiem un tālākiem paziņām. viņi dzēra šņabi, nesa mani pa molu (jo atkal jau aizmirsu par tiem nolāpītajiem akmeņiem un nepaņēmu pastaigā līdzi apavus), uz kultūras centru gāja pa apkārtceļu, nevis teleporta shortcut-u, un tumsā apstājās uz otras puses ceļa, lai ar mums aizmuldētos par kinolietām. un es jūtu, ka viebjos. jo rodas sajūta, ka daļa - pagaidām mazākā - bija ieradušies nevis filmu un burvīgās atmosfēras dēļ, bet kā uz kārtējo abstrakto pasākumu, par kuru pēc tam pastāstīt rīgas treša biedriem. ieraudzīju šodien neilandlīgas aicinošo, sajūsminošo ierakstu, un man palika skumji. es baidos, ka ar katru gadu šī apmeklētāju daļa, par ko man gribas viebties, augs.
bet tā ir tāda dumja skaudība, ar kuru jācīnās. jo kāpēc lai man būtu žēl, ka festivāls paplašinās, piesaista jaunus interesentus un kļūst atpazīstamāks? |
|