| 102 |
29. Jun 2017|18:35 |
briest vēlme pārvākties. aizbēgt no malkas apkures un kaimiņiem, kas sit sievu un kuru dzīvokļos gaudo suņi. nedzīvot vairs koka mājā. nejusties neērti, ejot tumsā pa avotu ielu. taču, jo vairāk par to domāju un jo vairāk pētu dzīvokļu sludinājumus, jo vairāk, paskatoties sev apkārt, atceros, cik mājīgi jūtos tepat. jā, mans dzīvoklis ir nolaists, stūrī atlupušas tapetes, jo reiz tecējis ūdens, bet citā stūrī griestos pelēks pleķis. aiz diviem no trim logiem redzu priekšā aklu sienu, trešo šī siena nosedz līdz pusei. ziemā salstu, lai cik ļoti kurinātu krāsni un aizpakotu logus. bet tad atkal šķiet, ka to naudu, ko prasīs pārvākšanās, varētu ieguldīt kārtīgos elektriskajos sildītājos, skapīšos un citās mājīgumu uzlabojošās lietās. un tā es te sēžu un atkal jau nesaprotu, ko lai ar sevi dara. kur lai sevi liek.
varbūt jāatgriežas komunālā dzīvoklī. bet te jau runā nostaļģija. |
|