| 100 |
15. Jun 2017|19:47 |
ir tik daudz, ko gaidīt, ka zūd motivācija šo gaidīšanas periodu aizpildīt ar kaut ko vērtīgu. un ir taču jāaizpilda, jo darāmā tik ellīgi daudz.
pēc jāņiem braukšu vidzemes ārēs pēc maza kaķubērna, kas tā pavisam pēkšņi uzradās mana klabes ieraksta komentāros. joprojām baidos. ne par kaķa piemērotību man, bet manis piemērotību kaķim. bet gan jau, gan. prieks jau tagad plūst pāri malām.
tas ir galvenais gaidīšanas objekts, bet vēl jau paši jāņi, spontāns izbrauciens uz kaimiņvalsti, tetovēšanās un vienīgais šīsvasaras festivāls. turklāt pieķeru sevi ikdienā esam nepārtrauktā gaidīšanas režīmā, izņemot brīžus, kad vīrietis ir blakus. jo tad viņa klātbūtne vairs nav jāgaida.
es nekad neesmu bijis darbīgs cilvēks. nekad neesmu cēlusi roku, iesaistījusies, organizējusi vai pat vēlējusies to darīt. nezinu, kā plānot savu laiku mirklī, kad tas jāsadala vairākiem uzdevumiem. savam lielajam, brīvprātīgajam darbam atkal nāksies prasīt termiņa pagarinājumu, jo maizes darbā intensīvs periods. tā jau es būtu varējusi samenedžēt abas šīs lietas, bet neprotu. un aizmirstas. pierasts, ka visu vienmēr var izdarīt pēdējā brīdī, un neņemu vērā, ka šis nav tas gadījums. tikko vēl pieteicos rīkot mūsu ikgadējo laivu braucienu, un es pat nezinu, no kura gala jāsāk domāt. es pamanījos pat aizmirst, ka jāņos vajag telti, kā es spēšu paturēt prātā (vai pat iedomāties par!) visus tos miljons sīkumus tik milzīgā pasākumā?
pirmo reizi dzīvē gribas mierināt sevi ar jaunu apģērbu/smuklietiņu iegādi, bet pat tam man nav ne laika, ne līdzekļu.
mammai neesmu zvanījusi jau nolāpīti ilgi, kur nu vēl braukusi ciemos. esmu ne vien draņķīgs draugs, bet arī bērns. |
|