| 99 |
7. Jun 2017|18:14 |
tik ļoti gribas kaķīti.
bet man tagad bail. bail, ka nepietiks pacietības, lai izaudzinātu no maza kaķubērna jēdzīgu zvēru, kas netaisīs šmuces, neplēsīs kājas un neienīdīs mani. nebiju pati pamanījusi, līdz spect-actor sarunā neieminējās, ka man nekad nav veicies ar kaķiem. viņa saka, ka tas tāpēc, ka neviens no tiem nav bijis mans.
pirmo man uzdāvināja dzimšanas dienā draugs, ar ko tikko bijām sākuši dzīvot kopā. pēc diviem gadiem izšķīrāmies, un lopiņu viņš paņēma līdzi, jo man tobrīd nebija, kur to izmitināt, turklāt šie abi vienmēr bija labāk sapratušies. tas bija viņa kaķis.
otru pagalmā atrada un mājās atnesa vairsneat, iesākot tajā dzīvoklī veselu ēru. kaķis saplēsa manu spoguli tieši mirklī, kad biju pašķīrusies ar otru "vērā ņemamo" draugu, radot burvīgu alegoriju manai dzīvei. mēs kašķējāmies, vairsneat - nē. tas bija viņa kaķis.
trešo paņēmu pati no patversmes, un ar to jūs zināt, kā gāja. man joprojām uz kājas ir rētas, kas, ceru, drīz pazudīs. tas bija neviena kaķis.
nezinu, vai mans raksturs ir piemērots dzīvniekiem. varbūt vienkārši nav lemts. |
|