| 97 |
30. Maijs 2017|13:55 |
aizvien vairāk pārliecinos par teicamnieka sindroma kaitīgumu. ja nekad dzīvē nav bijis nepieciešamības jebkur ieguldīt pūles, iemācīties to darīt ir ārkārtīgi sarežģīti.
tas izpaužas pilnīgi visā - no mēģinājumiem pacelt sevi līdz pavisam maznozīmīgu, jaunu lietu apgūšanai. ja man neizdodas uzreiz, es sadusmojos un atmetu ar roku. es vēlos mēģināt, sajust progresa baudu un pasmieties par neizdošanos, bet iekšējā pretestība neļauj. to var sajust pat tādos sīkumos kā mācoties spēlēt biljardu. tam būtu jābūt jautri. tam nevajadzētu nozīmēt pilnīgi neko. taču prāts iecērtas, liek atkāpties un par neveiksmi taisnoties. padomi - kurus man vajag, jo es šo lietu neprotu darīt, - aizkaitina, pirms katra sitiena ir nelabi no stresa un pēc katras neizdošanās pat jāvalda asaras. tāpēc gribas vienkārši pagriezties un aiziet. "ja nesanāk, tad nesanāk." palikšana, sevis piespiešana un centieni atbrīvoties tik ļoti nogurdina.
un šis muļķīgais piemērs ir perfekts modelis jebkam manā dzīvē. es labāk izvēlos pat pirkstu nepiedurt, jo tāpat nesanāks. ieguldīt darbu, laiku un enerģiju, lai sanāktu, šķiet kā tāls, nesasniedzams mērķis. un tāpēc es te sēžu, marinēju savas ambīcijas un nekustos ne no vietas jau gadiem. "ja tas nenāk pie manis pats, es taču nesperšu soli pretī."
būšana ar darošu, varošu cilvēku varbūt spēs mani vismaz nedaudz no šīs stagnācijas izkustināt. jo ir taču tik priecīgi redzēt, kā viņam izdodas, un tas liek vēlēties likt arī viņam ar mani lepoties. |
|