| 96 |
26. Maijs 2017|02:00 |
biju daudz dzirdējusi par to, ka cilvēkus pārņem niecīguma apziņa, skatoties debesīs. šāda tendence - likt pēkšņi aptvert visuma plašumu - piemīt sevišķi zvaigžņotam debesjumam. tas manī vienmēr ir iedvesis vārdos neaprakstāmu pacilātību. debesīs varu lūkoties ieplestām acīm, jūtot, kā krūtis piepildās ar spiedienu, ko var pielīdzināt tikai ilgām. bet, šķiet, tikai šodien mani piemeklēja tāda patiesa, prātu mezglā sametoša (vai tieši atraisoša?) atskārsme. lasīju nasas ziņojumu (populārzinātnisko, protams) par pirmajiem rezultātiem no juno misijas datiem, un pavisam negaidīti apjēdzu, cik neaptverami taču ir tas, ka mums ir zonde orbītā ap jupiteru. jupiteru! šis mazais cilvēka tehnoloģijas brīnums riņķo viens pats, niecīgs, neaizsargāts ap milzīgu gāzes planētu un sūta mums informāciju. pēdējoreiz es ko līdzīgu sajutu, kad rosetta apklusa uz visiem laikiem. iedomājoties, ka tāda maza metāla kaudzīte mūžam mētāsies pamesta uz komētas, izmantojusi savu pēdējo elpu, lai atsūtītu datu drusciņu, man palika visai skumji.
pirms vairākiem gadiem sēdēju rixc mediju telpā un klausījos tās kailajās sienās atbalsojamies kosmosa skaņas. neatceros, kas tie bija par viļņiem un kāpēc, atminos tikai to, ka vēlējos palikt tur mūžīgi, kamēr apkārt skan tā pārpasaulīgā šņākšana un pīkstēšana.
šodien klausos jupitera plazmas skaņas un aizturu elpu. |
|