| 85 |
23. Apr 2017|19:14 |
diendusā sapņoju gleznainus skatus. mans prāts reizēm ir miyazaki filma.
pazaudēju kuģi. nu, tādu zvejas kuterīti. nezinu vairs, kādēļ tajā braucu, bet man uzticēja to aizvest atpakaļ uz piestātni, bet es neatcerējos, kā pareizā vieta izskatās no upes puses, tādēļ pietauvoju kaut kur un nolēmu aiziet līdz īstajai vietai apskatīties un tad aizvest to pareizi. arī sapnī nemācēju īsti labi stūrēt.
nonākot atpakaļ mājā, pie kuras vajadzēja pietauvoties, sastapu vīrieti - kutera īpašnieku -, kas paziņoja, ka kāds vienā no upes mājām ir nomiris. iedeva man atslēgas, lika aiziet uz to dzīvokli, savākt kārtīgi daudz štovētu kāpostu, jo saimniekam vairs nevajadzēs. un, kamēr esmu tur, lai droši ieejot dušā, pagatavojot brokastis, paņemot visu, ko gribu. kad nonācu pie attiecīgās mājas, tur jau bija ieradušies raudoši radinieki, un es sakautrējos iet iekšā. tādēļ turpināju ceļu, jo nolēmu, ka vismaz to nelaimīgo kuģīti jānoved pareizajā vietā.
gāju ilgi. zandalēs pa grants ceļu gar plašu, mierīgu upi. apkārt zaļoja koki, pļavas un ik pa brīdim uzpeldēja pa kādam māju pudurim. saule spīdēja spoži, silti, bet ne spiedīgi. sirds bija tik pilna, cik pilna tā var būt tikai šādās vasaras pievakarēs. nonākot līdz tādai kā pilsētiņai, sapratu, ka esmu aizgājusi pilnīgi ne tā un ka ar kuterīti biju braukusi pa citu upi, kas ietek šajā lielajā. saule jau laidās uz rietu, telefonu nebiju paņēmusi, rokās tikai nelaiķa dzīvokļa atslēgas. nervozēju gan par kuģi, gan par apmaldīšanos, bet vismaz apzinājos, ka, ja iešu atpakaļ pa to pašu ceļu, nonākšu mājās. tikai ilgi būs jāiet. un sāku satraukties par to, vai tikai neesmu atstājusi kutera atslēgas aizdedzē.
labajā pusē nu pēkšņi bija jūra, kuru no pilsētas norobežoja drāšu žogs un betona taka. pa paaugstināto takas malu laipojot, pagāju garām neskaitāmi daudz cilvēkiem, un atklāju, ka taka beidzas ar sienu. uzkāpu uz tās, nolecu smiltīs un biju brīva. atspēros un pacēlos gaisā. lidot taču ir ātrāk nekā iet, tikai visu šo lidošanas padarīšanu neesmu pārāk labi iemācījusies. ļoti uzmanījos, lai nepaceltos pārāk augstu, turējos pie salapojušiem koku zariem un netīšām nobiedēju vecu, vecu sieviņu, ielidojot viņas pagalma jasmīnos. to smaržu jūtu joprojām.
ieraugot bērnu bariņu, piezemējos un mēģināju tikt tiem cauri pa zemi. zēni mani nepamanīja, jo, gluži kā realitātē, desmitgadīgi puikas ir manā augumā. grūstoties savā starpā, viens no viņiem netīšām iedunkāja mani vēderā. un kaut kur šajā brīdī sapratu, ka tas ir sapnis. man bija grūtības atkal pacelties gaisā, sāku loģiski apdomāt, kā to izdarīju iepriekš, un uzrāvos nomodā. man žēl, ka nu tā arī neuzzināšu, vai kuteris vēl bija vietā un vai es to nogādāju atpakaļ mājās.
--
lidošana manos sapņos vienmēr ir vienāda. paceļos kādu metru virs zemes un, kustinot kājas gluži kā ejot, virzos uz priekšu. tā ir tāda kā atsperšanās gaisā un planēšana. šoreiz man bija jādomā arī par augstuma kontrolēšanu. kājas kustināt nedrīkstēja, tās bija jātur kopā, kustībai izmantoju rokas kā peldot. ļoti nācās koncentrēties uz elpošanu, jo likās, ka tas - un koncentrēšanās spēja - ietekmē to, cik augstu pacelšos. un pārāk augstu nedrīkst, tur mani var aizķert vējš. pārāk zemu atkal pirkstgali ķeras pret akmeņiem vai ceļmalas zālēm, turklāt pārāk viegli atkal atkrist uz zemes, nevarot pacelties. optimālais augstums ir koka vidusposms. pagrabkalniņa jumta kore.
lidinājos neveikli, daudz triecos tajos pašos kokos un saskrāpēju roku pret šīferi. varbūt jāsapņo vēl, lai šo prasmi apgūtu. |
|