| 71 |
22. Mar 2017|15:05 |
nereti iedomājos, kā būtu kādā sociālā pasākumā (visbiežāk - bārā) sastapt bijušo. nu, to nopietno. trīsarpus gadi un bildinājuma draudi.
vakar uzzināju. tas būtu tieši tā, kā iztēlojos. viņa draugi atnāktu ar mani sasveicināties, bet viņš turpinātu mani ignorēt gluži tāpat kā saskrienoties teātrī vai uz ielas. un tā mēs abi ļoti uzkrītoši viens uz otru neskatītos, izņemot netīši uzmestus, ziņkārības vadītus acu skatienus. vienmēr biju domājusi, ka būšu stiprāka. ka varēšu pārkāpt šim jau trīs gadus ilgstošajam, stulbajam klusumam, ko vajadzētu iznīcināt, vienu reizi sasveicinoties. man nevajag sarunu. man vajag salauzt šo ledus sienu mūsu starpā, jo man riebjas tik bērnišķīga pieeja cilvēkam, kas bijusi milzīga daļa tavas dzīves. bet tad man rodas iespēja, un es visu vakaru nosēžu neveiklībā, runājot par narkotikām un kino, kamēr viņš pie blakus galdiņa stāsta draugiem par gatavošanos kāzām.
---
ak un vēl
tā vietā, lai izrunātos ar I, es ar viņu pārgulēju. |
|