| 66 |
8. Mar 2017|14:49 |
krāsns nav kurināta kopš sestdienas. man tik ļoti riebjas zvanīt servisiem un pakalpojumiem, ka nevis sagādāju malkas papildinājumus laicīgi, bet gaidīju līdz pēdējam brīdim, kurināju nedaudz un ik pārdienas, bet vienalga pienāca pēdējo pagaļu sadedzināšanas diena, un tad man nācās sakost zobus un pirmdienā piezvanīt malkai. pirms stundas bija jābūt klāt. elektriskais sildītājs nespēj piesildīt telpu, arī ūdens katliņš uz gāzes ir īslaicīgs risinājums. sapņoju par to, kā atkal rūks mana krāsns, kā es šodien sakurināšu kārtīgi, kārtīgi, un izmazgāšu veļu, ko līdz šim atliku, jo šajā aukstumā dzīvot ar slapju veļu vienā istabā nav patīkams piedzīvojums.
pustrijos piezvanīju piegādātājam noskaidrot, kur ta' šis i'.
-mums uz diviem bija runāta piegāde, bet neko neesmu vēl saņēmusi.
-ā, nu, es tagad nevarēšu jums aizvest. vakarā varbūt?
šokā par šo matter-of-fact atbildi es pat neiedomājos pajautāt, vai viņam šķiet normāli nepaziņot par piegādes aizkavēšanos. vecīt, šis ir tavs darbs. nespēju pat iedomāties, kā cilvēks var pilnīgi bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem būt lohs pret klientiem. man, kam vispār jebkurā situācijā bail aizvainot citus, šāda attieksme šķiet prātam neaptverama.
un visstulbākais ir tas, ka visa šī ilgošanās pēc kārtīgas sakurināšanas padara šībrīža salšanu vēl neizturamāku. |
|