| 266 (tie laikam ir tie 30) |
[4. Aug 2022|13:25] |
savas šībrīža ķermeņa izmaiņas izjūtu vairāk nekā pubertātē. ilgus gadus man bija pusaugu meitenes augums, kas tikai pastiprināja manu mazvērtības sajūtu (es bieži jūtos kā bērns, kas iekāpis pieaugušo kurpēs). tad kaut kad sāku sejā manīt pieaugšanas pazīmes, uz ciskām sametās strijas. mans nīstais vēders sāk nokarāties, tā to padarot normālāku, nevis apaļu kā mazam bērnam. man vairs neder s izmēra apakšveļa, šortus, kas derēja vēl pirms gada, vairs nevaru dabūt pāri gurniem. plaukstas izskatās mazliet sažuvušas, reizēm neticu, ka tās ir manējās. riteņbraukšana padarījusi stingrākas kājas un dibenu, tagad sevišķi izjūtu ķermeņa augšdaļas vārgumu. un tomēr kaut kā esmu pamanījusies padarīt mazāk ļumīgas arī rokas. pirmo reizi mūžā no sirds gribas kustēties. bērnības sapņi par piedzīvojumiem sāk materializēties realitātē (skatījos šodien, kā alisei jostei gājis, skaudu un plānoju). aizvakar tāpat vien nominos 35 km un noguru tikai drusciņ.
bet svīstu ļoti daudz un skābeni, sabojātas jau vairākas drēbes. jāsaprot, kā to mazināt.
es arvien komfortablāk jūtos viena. nav ļoti daudz cilvēku, kas bagātina manu ikdienu, tāpēc savelku savu sociālo loku atpakaļ tā oriģinālajās robežās. ārpus tā ir vairāk rūpju un mazāk atdeves.
man vairs nav tik ļoti bail no autoritātēm.
apguļoties uz zemes, jūtu, kā nelīdzsvaroti ir sašķiebusies mana mugura.
tie laikam ir tie 30. |
|
|