| 264 |
[19. Maijs 2022|12:38] |
es bieži nobīstos, kad paskatos uz sevi no malas. lielākoties tas saistīts ar sajūtu, ka es lecu augstāk par savu pakaļu. pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka esmu hot vai ka es tomēr diezgan daudz saprotu par savu darba jomu, vai pie kaut kā tamlīdzīgi pašapzinīga, un tad mana apziņa izlec no manis ārā, nostājas blakus un mēģina sist pa pirkstiem. "ko tu no sevis iedomājies? kur tev jālien? ja tu iesi uz priekšu, tev tur būs arī jāpaliek. ja tevi pamanīs, noslēpties tu vairs nevarēsi. ej atpakaļ." un es sāku domāt, ka vienīgais veids, kā to apklusināt, ir turpināt iet, turpināt izlikties, ka esmu hot un zinoša, un spējīga, jo, kā jau šī balss saka, tad atpakaļceļa vairs nebūs. ja tu vienreiz nostāsies prožektoru gaismā, vismaz kādam tu atmiņā paliksi. bet šausmīgi bailīgi tas ir. un tomēr – to, cik tas ir bailīgi, es pamanu tikai tad, kad esmu ārpus sevis. sevī iekšā tas viss šķiet kā pilnīgi normāla notikumu attīstība. un tas ir milzu progress, jo agrāk normālība bija noniecinātāja pusē. tikai šajā pārejas posmā jāpierod pie pēkšņām mazām sirdstriekām disociēšanās brīdī.
es tik ļoti gribētu zināt, kā citi cilvēki mani redz. esmu diezgan droša, ka tas palīdzētu ar manu paštēlu. |
|
|