| 261 (sava vieta) |
[26. Apr 2022|11:30] |
manai identitātes krīzei, kas ilgst apmēram pusi mana mūža, tagad nāk klāt arī apziņa, ka es īsti nevaru noteikt, kur ir mana vieta. nevis profesionāli (ar to es laikam esmu tikusi galā), bet dzīvesveida ziņā. man krīt uz nerviem tā jaunburžuāzija, kas ir mana vecuma kultūras cilvēku dzīvesveids, bet man ir tajā jāpaliek, jo tur ir mani draugi. man ir ar viņiem jāiet uz restorāniem, jo tas ir notikums, uz ko mēs varam savākties, kaut gan ikreiz pēc tam es nožēloju iztērēto naudu. dvēseliski es jūtos tuvāka trash laikmetīgās mākslas cilvēkiem, bet priekš tās vides es esmu pārāk normāla. un, lai tur dzīvotu, ir ļoti daudz jālieto apreibinošas vielas. vēl atliek d&d un pārgājienu pasaule, kurā ir ļoti daudz miera, bet ar kuru man nekādi nepietiktu. un jocīgā kārtā tieši no turienes es izjūtu tādu kā pārākuma apziņu, kas man nešķiet pieņemama. par "bērni un māja piepilsētā" es vispār nevaru izteikties; nekas nav tik tālu no manas apziņas kā šis.
es redzu, kā cilvēki laimīgi dzīvo katru no šīm patiesībām, un man ir prieks par to, ka viņi tur jūtas labi un ērti. man nav nekādu iebildumu pret to, ka šie dzīvesveidi eksistē vai ka cilvēki tajos atrodas. tie mani vienkārši neuzrunā. un tad es arvien vairāk daru lietas viena. un baidos, ka pazaudēšu saskares punktus ar citiem.
es atkal esmu viduvējība bez personības, esībā pazudis receklis. |
|
|
| 261.2 (sareibusi vieta) |
[26. Apr 2022|11:57] |
|
šķiet, ka vienkārši pārāk ilgi mana identitāte bija ilgi sēdēt bāros un dzīvot pa naktīm augšā. tagad, kad es vairs nelietoju alkoholu un eju gulēt pusnaktī, man atkrīt visi "jautrie dzīvesveidi". bet dienas un rītu aktivitātes man šķiet pārāk garlaicīgas, lai pārslēgtos. nu, vai drīzāk es vēl neesmu sasniegusi tādu dvēseles miera stāvokli, lai būtu "pa dienu eju pastaigā un vakarā pie audiogrāmatas gatavoju vakariņas" cilvēks. un tad es karājos kaut kur pa vidu, ilgojoties pēc agrākās dzīves un negribot samierināties ar tagad pieejamo. |
|
|