| 245 |
[13. Apr 2021|21:13] |
terapeite grib, lai es domāju par tēvu, un tas ir svarīgi, bet manās smadzenēs šobrīd nav tam vietas.
visas manas domas aizņem nauda, jo, pat ja mana mentālā veselība būtu stabila, ar krīzes likmēm es par pilnu slodzi mēnesī uz rokas nevaru sasniegt piecus simtus. bet, ja šis motivācijas vakuums turpināsies, uz mani attieksies reira fakinais nabadzības nodoklis. dzīvoju sapelējušā dzīvoklī, bet nevaru atļauties to mainīt. no vienas puses būtu labāk iet sēdēt kaut kur kasē, bet no otras – nezinu, vai spētu šobrīd izturēt cilvēkus (nemaz nerunājot par to, ka starp viņiem būtu antimaskeri), un vai tas tiešām kaut kā glābtu manu prāta situāciju. realitāte atkal ir ļoti smaga. visu laiku gribu gulēt, jo ir grūti sevi nest. atkal aizmirstu ēst, bet, kad atceros, ēdiena smarža izraisa nepatiku. tā jau es ēdu, vēdersāpes pamudina, bet maz un ar grūtībām. par terapiju maksāju ne ar savu naudu, kas ir kārtējā lieta, par ko justies slikti, bet es nezinu, vai bez tās es tagad drīkstu. liekas, ka nebūtu taču grūti izrauties no visa šī, man ir idejas projektiem, pētījumiem, vēlme mācīties un darīt. bet tas viss ir zem kaut kādas biezas segas, es netieku klāt. vajag tikai saņemties, taču trūkst kaut kā, aiz kā saņemt.
man ir mēnešreizes, tāpēc esmu emocionāla. un tā nu ir sanācis, ka šī ir mana nožēlojamo domu izgāztuve. stulbi, ka te ir tik maz prieka. vismaz visur viss zied, un par to es spēju just sajūsmu. svētdien redzēju tik daudz tauriņu kā citreiz visā vasarā. piektdien raudāju kapos, jo tur bija putniņi. ilgi sēdēju pie pamestas, vizbulēm noaugušas kapavietas. visu laiku ir bēdīgi, bet reizēm vismaz skaisti.
papildināts: tas viss izklausās ļoti dramatiski. lūdzu atcerēties piebildi par mēnešreizēm. un to, ka es esmu bezgalīgi slinks un prokrastinējošs cilvēks, kam patīk sevi attaisnot. |
|
|