| 238 (žēl tās stulbās aitas) |
[21. Jan 2021|11:17] |
negaidīju, ka es no savējiem būšu otrā, kas sabruks. pirmā, protams, bija mūsu galvenā ekstraverte, kurai jau ļoti sen ir ļoti grūti.
es dzīvoju tikai citiem cilvēkiem. tagad to nav, un bez ārēja stimula es nonāku apātijā. negribas pilnīgi neko, darbi stāv, šomēnes priecāšos, ja izdosies sakasīt nākamā mēneša rēķiniem. vairs neklausos grāmatas, neskatos filmas, ēdu arvien sliktāk. savas divas atļautās mājsaimniecības satieku reti, un arī tas mani vairs nespēj uztraukt. šodien, iespējams, atcelsies sarunātā tikšanās (pamatotu iemeslu dēļ!). jūtu sevī lielas skumjas par to, bet netieku tām klāt. pateicos pms par to, ka varu paraudāt. tagad gan es cilvēku un pieskārienu trūkuma dēļ esmu raudājusi arī ārpus pms. bet man tā raudāšana skaitās burtiski "notecēja divas asaras". gribētos prast izkaukties, neglīti izpinšķēt ārā to saspringumu no sevis.
agrāk man likās, ka klišeja "staigā kā dzīvnieks krātiņā" ir tikai metafora ieslodzījuma sajūtai. bet es staigāju. pastāvu pie viena loga, pagrozos, tad eju pie otra. stāvu istabas vidū vairākas minūtes un blenžu nekurienē. ne uz ko nevaru koncentrēties. ir apnikums un trauksme vienlaicīgi. ļoti ātri nogurstu. pilnīgi viss iekšā ir tāds sastāvējies, nekustīgs un neiekustināms.
būdama šajā stāvoklī, domās kļūstu netaisnīga pret draugiem. man neizmērojami skauž tas, ka viņiem visiem ir kāds blakus. es esmu vienīgā, kas ir patiešām single un patiešām viena. vakar draudzene garāmejot izmeta vārdus "man šobrīd cilvēku pietiek", un man ir dusmas uz sevi par to, cik ļoti tie iedūrās. nav taisnīgi īgņoties uz draugiem par to, ka viņi jūtas normāli un atklāti man to saka. es negribu, lai, ar mani runājot, jāpiedomā pie vārdiem. tāpēc es jau tagad atvainojos par to, ka tev šis bija jālasa.
un, protams, visu laiku prātā skan: "nu kas ir, tu nevari vienkārši saņemties, stulbā aita?!"
bet man ir aizdomas, ka nevaru. |
|
|