| 233 |
[19. Jul 2020|17:12] |
neesmu rakstījusi pusgadu. pusgadu, kā laikā noticis tik daudz, ka es pat vairs nezinu, kas es biju pirms tam. nezinu arī to, kas esmu tagad. iekšas met kūleņus, notiek labas lietas, bet man no tām kļūst nelabi. nejūtos pelnījusi pasaules maigumu, labus vārdus vai mīļumu jebkādā tā izpausmē. terapeite saka, ka es normālas attiecības spēšu veidot tikai tad, kad iemācīšos ļaut par sevi parūpēties (gan citiem, gan sev), bet esmu pazaudējusi visus šīs prasmes iedīgļus, kas man jebkad piemituši. manā vēderā dzīvo melns, dusmīgs astoņkājis, kas rauj mani atpakaļ no siltuma. bērnībā piegrūdu rokas pie krāsns metāla durtiņām, kopš tā brīža mani vienmēr varēja apturēt ar vārdu "karsts!". tagad šis vārds mirgo sarkanās neona krāsās manā galvā, un ķermeni ietinuši melni taustekļi. šajā astoņkājī ir tik daudz naida. nojaušu, ka sabojāšu visu skaisto, kas ar mani varētu notikt, un tad dusmu šņākoņa rimsies. abi ar astoņkāji varēsim mierīgi sēdēt nolaistā virtuvē pie galda un dzert vientuļu kafiju.
atgriezīšos rīgā. tur troksnis. troksnis labi. |
|
|