| 232 |
[22. Jan 2020|23:04] |
es sāku zaudēt prātu.
bet pavisam nopietni. man šķiet, ka man uzsprāgs i smadzenes, i krūtis, un es vienu dienu ņemšu un ieiešu jūrā. atrodoties ārā, gribas apgulties ielas vidū. asfalts uz tās šķiet aicinošāks nekā ietve - bet var taču gulēt arī uz ietves, ja tik dikti vajag, tu muļķe. bet nē. iela.
man tik izmisīgi trūkst uzmanības un cilvēciska kontakta, ka realitāte sāk raustīties. vienatnē čukstus runāju ar neesošiem cilvēkiem, iesaistos diskusijās un stāstu, kā man iet. no dušas ilgi nevaru izkāpt, jo aizrunājos. nolāpītā ziepju opera, ko tulkoju jau pusgadu, pārņem manu dzīvi. esmu iegrimusi tai stulbajā mīlas drāmā tik dziļi, ka no ilgām kļūst nelabi katrā reizē, kad galvenais pāris parādās uz ekrāna. bet es skatos. attinu sirdi plosošākos momentus un skatos. un gribu, lai viņi viens otram pieskartos. lai viņi būtu kopā. tas puisis drusku izskatās pēc E. nu, pēc mana ļoti konkrētā vīriešu tipa, kam pieder arī E. un arī cieš klusējot.
smadzenes izskenējušas manu paziņu loku un atradušas, kam pieķerties. tagad, ejot gulēt, es domāju par kādu puisi, kas man patīk jau kopš pirmās ieraudzīšanas reizes, bet patiesībā, visu loģiski apsverot, ikdienā man viņš nemaz nepatiktu. reiz mēs pilnīgā pālī skūpstījāmies. tagad izliekamies, ka tas nav noticis.
domāju par meitenēm, kas izaicina manu heteroseksualitāti. domāju par izbijušiem mīļākajiem. domāju par tinderi. par rīgu.
reizēm šķiet, ka man vajag palietot vielas, kas palīdzētu gūt cilvēcisko kontaktu lielās devās. izjust to mīļumu pirmo reizi...cik? gada? laikā. bet baidos, kas notiks pēc tam. kad atgriezīšos ikdienā, stresā, darbā un tukšumā.
vajag draugus. jānobeidz sesija un jābrauc ciemos. jāiet troksnī. varbūt ar kādu jāpaflirtē.
visu, lai neapgultos ielas vidū. |
|
|