| 231 (drudzis) |
[19. Jan 2020|00:57] |
ieraudzīju video ar to, kā zīmju valodas tulce tulko eminema koncertu, un tas ir tik nenormāli stilīgi, ka es teju apraudājos.
es šonedēļ visu laiku esmu tādā stāvoklī. sāp galva, ir drusku nelabi, lēkā karstuma un aukstuma periodi, neaprakstāmi nāk miegs un gribas raudāt. brīdī, kad bija terapeitei jāpaskaidro, kāpēc es gribu iet no viņas prom, pēkšņi izplūdu asarās un noraudāju visu stundu. un beigās pierakstījos uz nākamo reizi, jo negribēju viņu sāpināt un pievilt. tā bija izcila ilustrācija tam, kā es nepārtraucu nevienas attiecības, kurās jūtu, ka tās nenāk man par labu. es pieciešu nepatīkamus paziņas, palieku ar vīrieti, kas mani ir novilcis līdz pirmsterapijas līmenim, un nevaru aiziet no terapeites, pie kuras nejūtos ērti. jo visu laiku šķiet, ka "nav jau tik traki". "es tikai kaut ko esmu sadomājusies". "man tikai tā šķiet". "viss ir labojams". stulbākais ir tas, ka es tak nemaz necenšos neko labot. tikai ceru, ka viss notiks pats no sevis.
it kā jau tā stulbā pašsajūta ir viegli izskaidrojama. izrādījās, ka mans pms ir spēris vēl vienu soli absolūtas elles virzienā, un nu nāk arī ar "drudzi", tikai bez temperatūras. līdzko sākās mēnešreizes, pazuda visa kaulu laušana. tad es nostrādāju līdz vienpadsmitiem pa dienu (no iepriekšējās dienas pieciem..?) ar pusotras stundiņas nosnaušanos pa vidu. tas manam ķermenim, protams, arī nepatika, un sekas es jūtu vēl šodien. bet man, kā vienmēr, ir grūti pieņemt šo realitāti, un nepamet apziņa, ka tas ir kaut kas vairāk par sliktu režīmu un mazkustīgumu. man vienkārši gribētos, lai tā ir, jo tad es drīkstētu uzprasīties uz žēlošanu. tagad nedrīkst, jo, nu, būsim reāli, pati vien vainīga. jāveic ilgtermiņa izmaiņas dzīvē, nevis jāpīkst par sekām.
tikai tas raudulīgums dīvains. parasti tas pazūd kopā ar pms. bet šoreiz viss ievilcies, tāpēc man joprojām ir te auksti, te karsti, joprojām ir dulla galva un joprojām nākas pinkšķēt par sīkumiem. |
|
|