| 224 (es esmu tik ļoti nogurusi) |
[1. Nov 2019|01:01] |
man jau atkal ir sajūta, ka mani kopā tur tikai skočs vai vaļīgi diegi. viss mans ķermenis ir sašļucis un dīvains, katra kustība vai doma pieprasa neadekvātu piepūli. no rītiem atkal nespēju piecelties, pēcpusdienās guļu trīs stundas garas diendusas. ir grūti pat nostāvēt - liekas, ka kuru katru brīdi manas locītavas vienkārši padosies.
"padošanās" laikam ir īstais vārds. es gribu pazust, izslēgt datoru un telefonu, aizmirst par pienākumiem un attiecībām, un ķermeniskajām vajadzībām. kādu laiku vienkārši eksistēt tādā kā limbo - ne šur, ne tur. nerunāt ne ar vienu, nesatikt nevienu. ēst to, kas pagadās. daudz gulēt. bet es velku sevi aiz tiem izstaipītajiem diegiem, turu sevi stāvus. reizēm šķiet, ka pat elpošana paņem tik daudz enerģijas, ka būtu patīkami uz kādu brītiņu no tās atpūsties. pagulēt uz grīdas neelpojot un nemirkšķinot, just tikai vēsu un cietu virsmu. nedzirdēt neko, jo klausīšanās ir tik šausmīgi nogurdinoša. viss mans augums drīkstētu būt tas izgaisojušais balons, izmirkusī, izplūkātā lupatu lelle, kuru es šobrīd spīdzinu, vazājot no vienas vietas uz citu. un tad, kad es būtu tā pagulējusi, mans ķermenis lēnām atkal piepūstos, ieņemtu savu dabisko formu, diegi vairs nebūtu ļengani, un es spētu nostāvēt kājās.
zinu, ka tam visam pamatā slēpjas visparastākā nespēja tikt galā ar stresu un nemācēšana risināt problēmas, taču ir nenormāli grūti to ieskaidrot šim visuresošajam nogurumam. šim pilnīgajam spēku izsīkumam, kas mani piemeklē neatkarīgi no gadalaika.
varētu iziet ārā pagulēt peļķē. |
|
|