| 220 |
[25. Jul 2019|22:52] |
es gribēju pierakstīt sev atgādinājumus. tie radās pēc šīsdienas terapijas un pēc kāda atlikta raksta izlasīšanas.
gribēju pierakstīt tos uz lapas ar pildspalvu, jo tas šķiet tā dzīvāk un patiesāk un iesēžas prātā dziļāk nekā datora taustiņu klabināšana.
gribēju rakstīt, ka
es drīkstu gribēt lietas, alkt un sapņot, man drīkst būt ambīcijas.
es drīkstu arī saprast, ka uzsāktais ceļš nav pareizs un griezties atpakaļ vai krustcelēs neizvēlēties jau iemīto taku.
es šķitīšu skaistāka pati sev un arī citiem, ja ļaušu sev būt.
atkāpšanās, pārdomāšana un lietu pamešana it kā pusratā nav izgāšanās.
lai kaut ko darītu, sāktu, plānotu, man nav viss uzreiz jāzina un jāprot.
es drīkstu savu prātu izlikt ārpusē citiem novērtēšanai, jo es pati sev nevaru būt vienīgais kritiķis.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
es būšu skaistāka, ja ļaušu sev būt.
bet pildspalva izrādījās salūzusi, un visi mani pirksti nolija ar melnu tinti. tagad, pēc kārtīgas beršanas, man ir violeti pirkstu gali.
----
raksts, starp citu, šeit - https://www.theparisreview.org/blog/2019/07/16/the-crane-wife/
tas vispār necik nav par mani vai manām attiecībām, bet tas pastarpināti lika man saprast daudz ko par būšanu pašai sev. drusciņ var kaitināt tas "romānīgais" rakstīšanas stils, bet šodien manas domas tieši tā arī skan. |
|
|