| 217 |
[7. Jun 2019|19:45] |
šodien beidzot atzinos, ka (un kāpēc) jau mēnešiem kavēju termiņu un ka nekas nav izdarīts. praktiski neviens man datumu nebija nosaucis, bet, tik ilgi velkot garumā pāris dienu darbu, arī beztermiņa darbi nokavē termiņu. visu šo laiku šis uzdevums spieda man krūtis, vilkās pakaļ, sasēja kājas un dauzīja deniņus. vairākus mēnešus es biju iestigusi līdz ceļiem cementā un nekustējos uz priekšu. bet man bija bail atzīties, ka tas izrādījies pāri maniem spēkiem. tāpēc mākoņi milza arvien lielāki, un man kļuva arvien sliktāk.
reakcija - kā vienmēr šādās situācijās - bija daudz maigāka, saprotošāka un pieņemošāka nekā es to biju iztēlojusies. neviens galvu man ar neasu nazi nenogrieza, visus kaulus ķermenī nesalauza un kurpes papēdi acī neietrieca. pateica: "labi, nemokies, iedosim ko citu." tagad es esmu dusmīga uz sevi gan par to, ka nevarēju izdarīt sev uzticēto darbu, gan par to, ka tā vietā, lai uzreiz rakstītu ziņu "hei, izrādās, ka šis nav tik pašsaprotami kā sākotnēji likās", es pazudu no zemes virsas, nevienam neko nesakot.
tagad vīlušies ir visi. ja es nebūtu tā baidījusies no citu pievilšanas.. vīlies nebūtu neviens.
man vajadzētu iedzīt šo savā cietajā paurī:
runāt vajag! runāt!! |
|
|