| 199 (šis iesākas kā nopietns ieraksts, bet nav) |
[27. Dec 2018|01:56] |
es domāju par divkosību mūsu mājās. man dikti besī, ka mazkaķis nāk mani modināt. savukārt mani mīļuma uzbrukumi aizmigušam mazkaķim man šķiet adekvāti. abas šīs darbības rosina mīlestība, bet viena no tām ir it kā pieņemamāka nekā otra.
manai aizstāvībai varu teikt, ka tad, kad mazkaķi pamodina, viņš izdveš tādu dikti mīļu "mMrrRrRrrrau" skaņu. esmu diezgan droša, ka pamodināta es tik jaukas skaņas jau nu točna neizdod. |
|
|
| 200 |
[27. Dec 2018|21:50] |
kā viens cilvēks var būt tik neaptēsts. es tikai šodien sapratu, ka diendusas nav fiziska vai mentāla noguruma ārstēšanas veids, tās ir emocionālas iztukšotības sekas. kad eksistēt ir kļuvis par grūtu, kad runāts un domāts pārāk daudz, tad pēkšņi pārņem nepārvarama tieksme izslēgties uz pāris stundām arī gulēšanai neparedzētajā laikā. smadzenes ir pārkarsušas, nezinu, kur lai liekas. miers iestāsies tikai kaut kad janvāra vidū, bet es jau zinu, kā ir ar to atpūtas plānošanu. "tūlīt varēs atslābt" ir bijis mans defaultais stāvoklis kopš augusta. trakākais jau tas, ka viss, kas mani izsmeļ, ir tik foršs. nav nekādu riebīgo pienākumu, ko es darītu sakostiem zobiem. bet arī tas labais nogurdina, un pasaulē nav taisnības.
tā nogurt varot tikai no svētkiem, un es tagad vēlos atvērt vīnu un noķert kādu pēdējo artekino filmu, bet tā vietā jātaisa kafija un jāķeras pie darba, kas iekavējies trīsstundu diendusas dēļ. |
|
|