| 196 (meklēju rezerves daļas) |
[4. Dec 2018|21:37] |
vakar pēc ļoti nogurdinošas nedēļas pamodos ar nežēlīgi sāpošu celi. vienkārši ņem un sāp. kliboju apkārt, mēģināju atminēties, vai neesmu kaut kur kritusi vai situsi, bet nekā. zils nekur nekas arī nemetas, tā kā laikam jau vaina cita. moš apsaldēts?
uz vakarpusi palika vieglāk, bet, kad naktī likos gulēt, sāpēja tā, ka stundām nespēju aizmigt. katrs pieskāriens, katra niecīgākā kustība kā īlens skriemelī. no rīta celis bija aptuveni divreiz lielāks nekā otrs. sāku domāt par iespējamu ārsta apmeklējumu.
mēģinājumi tikt pie kaut kāda daktera pilsētā, kurā man nav ģimenes ārsta, ir pilnīgi cits stāsts, bet pašā vakara noslēgumā caur galu galiem tiku pie ķirurga.
no kabineta iznācu ar nosūtījumu uz artrīta analīzēm.
man ir 26 gadi.
es valdu asaras jau kopš tā brīža, trīcu un drebu bailēs. es saprotu, ka esmu dzīvojusi ne vien mazkustīgu, bet drīzāk pat nekustīgu dzīvesveidu, bet tik daudzi mani vienaudži dzīvo līdzīgi. es nejūtos pelnījusi kaut ko, kas šķiet kā tāla vecumdienu vēsma. ārsta pārliecinātā seja un mājošā galva pie katra simptoma likās varbūt ne gluži kā āmura sitieni pret zārka naglu, bet kā kaut kas visai līdzīgs. man ir bail. es nekad neesmu bijusi tas veselīgākais cilvēks, bet nekādu pārāk nopietnu kaišu man nekad nav bijis. jā, nu, tur asinsspiediens lēkā un sirdsklauves reizi pa reizei, bet tas jau pastiprinās trauksmes dēļ un pieradums tik spēcīgs, ka nekādu lielo diskomfortu šīs lietas manī vairs neraisa (izņemot tad, kad raisa, ha). bet vārdam "artrīts" ir tik baisa skaņa. tāda noārdīšanās, vārguma, trausluma skaņa.
pastāv iespēja, ka būs jau viss labi. analīzes vēl nav veiktas. bet šī pēkšņā nolietojuma apziņa ir iedūrusies smadzenēs dziļi un sāpīgi. varbūt šis ir modinātājzvans miglas taures skaļumā.
cerams. |
|
|