| 190 (lāču dzimta) |
[23. Okt 2018|12:17] |
jau simts gadus manas ģimenes sievietes klausās vienā un tajā pašā argumentā: "pūces un cīruļi ir mīts. tev taču vienkārši jāieiet ritmā, jāiemācās celties no rītiem, nepalikt tik ilgi nomodā."
jau simts gadus manas ģimenes sievietes nopūšas un saprot, ka pasaule nav iekārtota viņām.
manas zināšanas sākas ar vecvecmammu. ja ne lopi un saimniecība, viņa skaitītos slinkais suķis, kas sūt līdz dienvidum.
arī viņas vienīgā meita visu pieaugušā mūžu ir cēlusies ar sauli, lai ietu uz darbu. tagad viņai ir astoņdesmit un, kamēr citi pensionāri jau sēž pirmajā tramvajā un triecas uz tirgu, viņa, nolikusi dzirdīgo ausi uz spilvena, nemostas ne no vīra krākšanas, ne gultas krakšķēšanas. viņa ceļas deviņos - vecumā ilgāk nogulēt nevar.
viņas vienīgā meita joprojām no rītiem ar grūtībām raušas ārā no gultas, lai dotos realitātē. visu silto sezonu viņa gaida ziemu, kad darba nebūs un varēs dzīvot savā ritmā. tikai ziemā viņa ir laimīga. tikai ziemā viņu nemoka nogurums.
viņai gan meitas ir divas. vecākajai galvas dullums, rīta nelabums un neizmērojams smagums nav nekas svešs. taču viņai ir paveicies. viņai piespiedu celšanos nācies piedzīvot tikai nedaudz. viņa dzīvo pasaulē, kurā drīkst izgulēties. kurā drīkst strādāt tad, kad smadzenes sākušas darboties.
jaunākajai? jaunākā izsprukusi no šī dzimtas lāsta. jaunākā izvairījusies no pūces likteņa, no asinsrites problēmām un citām vainām, kas velkas cauri paaudzēm. viņa ieguvusi tēva puses blondos matus, pelēkās acis un cīruļa būtību. un tad viņa reizēm saka:
"nu kā, tev taču vienkārši jāieiet ritmā." |
|
|