| 186 |
[4. Okt 2018|15:55] |
man riebjas slimot. es zinu, ka tas nav nekas baigi jauns un aizraujošs, bet es tikko apjautu, kāpēc tas ir tik traki.
protams, visa šņaukāšanās, klepošana un vate galvā nav nekas patīkams, bet visbriesmīgākais ir izsišanās no ritma. es esmu iegājusi diezgan dullā ritenī, raujoties uz pilnīgi visu, cenšoties paspēt visu un stresojot par lietām, kas vēl nav pat notikušas. taču šis ritenis mani uztur dzīvu. darba un sociālās dzīves virpulis, kas mani lēnām izdedzina, ir arī vienīgais, kas liek man celties un kaut ko darīt.
taču, ja es saslimstu drusku vairāk nekā parasti un vairs nevaru pastrādāt vai aizbraukt satikt cilvēkus, pārtrūkst visi striķi un es gāžos bezdibenī. jau otro dienu es neesmu izdarījusi pilnīgi neko - pat slimošanas pirmajās dienās ar temperatūras apdullinātu galvu es izdarīju vairāk nekā tagad. es atkal naktīs nevaru aizmigt. kad aizmiegu, guļu līdz pēcpusdienai un pamostos, jūtoties kā lupata. es neko negribu, es nekur negribu, es nevienu negribu. esmu noskatījusies gandrīz visu šeina filmu par džefriju stāru, bet neesmu uzrakstījusi pat lapu darba dokumentā. es nevaru saņemties. kad saņemos, vārdi nenāk ārā.
un visstulbākais ir tas, ka es nejūtos ne skumji, ne dusmīgi, ne nervozi. es vienkārši nejūtos. kaut kur dziļumā ir stress par to, ka man nāksies nedēļas nogalē starp visiem pasākumiem atrast arī laiku šonedēļ iekavētajam, bet tas ir tik dziļi un tik tālu, ka nespēju pat izvilkt to ārā, lai sevi kaut kā samotivētu.
es ilgojos pēc sava mutuļa. man nepatīk šis smagais spilvens, šis netīrais stikls, aiz kura un zem kura es atkal esmu paslēpusies.
un tad man šķiet, ka manis nemaz nav. zem tās manis, kas iet un dara un runā un strādā, nekā nav. jo, kad to atņem, iestājas tukšums. |
|
|