| 177 |
[27. Aug 2018|11:29] |
man īsti nav skaidrs, ko nozīmē "būt sev pašai" sociālās situācijās.
nesen terapijā spriedām par to, kas nez notika erasmusā. kāpēc es jau vairāk nekā mēnesi pirms braukšanas mājās ieslēdzos istabā, skatījos pa seriālu sezonai dienā un sutu kā lācis. kāpēc pēc atgriešanās es gandrīz pusgadu pavadīju maršrutā gulta-klubkrēsls ar datorā visu dienu atvērtu tumblr. raušanās no bedres ārā bija vienīgi arvien aktīvāks un smagāks alkohola patēriņš. nav nekāds brīnums, ka E. nolaidās rokas un tieši šajā depresīvajā epizodē mēs izšķīrāmies.
izrādījās, ka vainīga "nebūšana sev". izlikšanās par labāku personu, raušanās katram podiņam par vāciņu (ko sevī esmu manījusi jau sen), vajadzība visu zināt un visu prast, lai tikai ar tevi būtu interesanti runāties. un tas nenormāli nogurdina - īpaši, ja tu jau tā esi introverts.
taču man tā šķiet elementāra pieklājība. protams, ka tu klausies tajā, ko tev stāsta, lai arī tas tev varbūt neinteresē. protams, ka tu smejies, smaidi, klusē, kad vajag, un runā, kad vajag. tu negribi, lai otram cilvēkam ir garlaicīgi vai neērti. es negribētu būt spiesta pavadīt laiku ar cilvēku, kas mani garlaiko. tāpēc es arī negribu būt šis cilvēks, kas ir garlaicīgs, stulbs vai neapmierināts. elementāra pieklājība, vatson.
terapeite saka, ka tas esot par daudz. ka šādas maskas uzturēšana drausmīgi nogurdina, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka pēc pāris mēnešiem tādas uzvedības intensīvā līmenī (galu galā es pat koju istabiņā nebiju viena) es vienkārši izdegu. ka man būtu jāļauj sev būt pašai, nevis tam, ko citi grib redzēt.
bet man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. |
|
|