| 157 (kā cilvēki vispār kaut ko dzīvē sasniedz?) |
[28. Maijs 2018|16:28] |
izrādās, ka šogad latvijā ir beidzot parādījusies tieši tāda maģistra programma, par kādas trūkumu es visu laiku pīkstēju. pirms diviem gadiem mēģināju stāties tās iepriekšējā versijā, kas mani līdz galam neinteresēja, un to komisija noteikti sajuta. toreiz mans kopējais punktu skaits bija lielāks nekā dažam labam iekšā ticējam, bet pēdējā kārtā man neiedeva minimālos vajadzīgos punktus. kad pārgāja aizvainojums, sapratu - labi vien, ka tā.
un, re, tik tiešām! citādi es šogad kostu sev pirkstos par to, ka nepagaidīju.
problēma tajā, ka doma par pieteikšanos vien mani iedzinusi tādā stresā, ka nervi raustās, galva reibst un drusciņ gribas izvemties. augušas ir ne vien augstskolas uzņemšanas prasības, bet arī manas prasības pret sevi. es neuzskatu, ka būtu pelnījusi iekļūšanu, jo, lai arī man bija divi gadi, kuros cīnīties, lauzties uz priekšu un veidot savu vārdu jomā, es esmu tikai slinki kūļājusies uz vietas.* man nav portfolio, ko iesniegt. man nav potenciālas maģistra darba tēmas vai stingras motivācijas. man ir tikai vēlme. un ar to nepietiek.
*te es gan esmu drusku netaisna pret sevi. kaut ko jau es esmu darījusi. bet ne pietiekami. tas minimālais progress uz visu citu fona principā ir vienādojams ar kustības neesamību. |
|
|