| 156 (vai pārdaugavā dzīvo lakstīgalas?) |
[23. Maijs 2018|03:09] |
izdzēru to aliņu un sajutos kaut kā ļoti skumji. dzīvokļbiedrenes nav mājās, te ir absolūts klusums. žēloju sevi un gribu ar kādu parunāties, bet jocīgākais ir tas, ka šobrīd vienīgais cilvēks, ar ko to varētu tā pavisam no sirds, ir terapeite. sēdēju uz soliņa ārā zem ceriņiem, smēķēju, dzirdēju kādu putnu, ko iepriekš te nebiju manījusi, un domāju par to, ko es terapeitei teiktu. kā es izgrūstu ārā visu, kas mani uztrauc vai nomāc. bet ir trīs naktī. un terapija tikai piektdien.
vēl es ļoti gribu saritināties E. apskāvienos un parunāt ar viņu. viņš ir vienīgais otrs cilvēks, ar ko es varētu tā pa īstam parunāt. bet viņš jau guļ. un ir drusku dusmīgs uz mani.
vismaz kaķis murrādams ieritinājās klēpī, bet es zinu, ka viņa vienkārši grib ēst. |
|
|