| 141 (užbužbuž) |
[10. Mar 2018|00:01] |
abas izrādes, uz ko es pēdējā mēneša laikā esmu gājusi uzreiz pēc terapijas, ir bijušas par garīgām slimībām. tādi tematiskie piektdienu vakari.
pārspīlēju, protams. mans problēmu kopums ir standarta "saknē norauto pašizpausmes asnu" gadījums, es pat nevaru lepoties ar kaut kādām aizraujošām prāta peripētijām. mana vēlme vienmēr un visur justies īpašai ir sabozusies.
tas, ar ko es nebiju rēķinājusies, ir tās neskaitāmās nepatīkamās atziņas, pie kā nākas nonākt. zināju, ka terapija nav nekāds rožu dārzs, bet vai tad nu tiešām tik ātri? pēc trim no līdz šim pieredzētajām sešām sesijām esmu iznākusi, jūtoties sūdīgi. un tikai vienā no tām bija vienkārši sevis žēl. abas pārējās (abas pēdējās) lika apzināties to, cik patiesībā draņķīgs cilvēks es esmu, tikai aiz sava paštaisnuma nebiju to pamanījusi.
bet vēl jau ir iespējams, ka es vienkārši to visu izdomāju un stāstu terapeitei, lai barotu savu nabadziņa ego. "re, kā es distancējos no cilvēkiem." "re, kā es neļauju sev izpausties." "re, kā man galvā dzīvo nezvērs, kas, protams, ir vecāku skarbuma ēna."
ai, vai, vai, nabaga susuriņš. ka tikai varētu sēdēt savā dumbrājā, apaugt ar sēnēm un liet gaužas asariņas. |
|
|