| 139 (europa cinemas rullīša melodija ir manas dzīves skaņu celiņš) |
[22. Feb 2018|23:28] |
reizēm man sanāk ilgi - kādu nedēļu vai pat vairāk - nenoskatīties nevienu filmu. dzīves un darba skrējienā nepietiek laika.
un tad es beidzot saņemos izvilkties no saviem laukiem, aizbraukt un apsēsties kinoteātra krēslā, un šis brīdis ir tik svēts. vai tie būtu bizes neērtie krēsli (goda vārds, man sāk šķist, ka es esmu vienīgā, kas visu filmu dīdās; kā jūs visi tur spējat mierā nosēdēt?), splendida nomācoši lielā zāle vai forum cinemas ērtā, popkornainā puskrēsla. un tad satumst, un tad iemirdzas, un tad skan. es visa piepildos ar tādu siltumu, mana būtne tiecas pretī ekrānam, es iemīlos. tā ir tāda mīlestība, kas aiznes mani prom, izpurina, izkausē un tad atkal saliek kopā. manis nav, un manis ir tik daudz. manī ir tukšums, un manī ir itin viss.
es gribētu spēt ar filmām sarunāties. |
|
|