| 129 (es kaķi arī nepamanītu, ja viņš tik aktīvi par sevi neatgādinātu) |
[22. Dec 2017|23:00] |
vīrietis ļoti prātīgu dāvanu uzdāvināja - stikla trauku cepeškrāsnij. rūpīgi iepakotu rīgas satiksmes bukletiņos un skoča jūrā. bet tikai tad sapratu, cik daudz čīkstēju par šādas lietas trūkumu manā virtuvē. pavisam neapzināti - man vienkārši kaitina taisīt sacepumus silikona kūku formā. tas gan lika aizdomāties, cik bieži es par kaut ko čīkstu čīkstēšanas pēc (ar domu kaut kad nākotnē pati šo lietu izlabot), bet apkārtējie padomā, ka es gribu, lai viņi to dara manā vietā. tāpat arī tas, ka netīru māju un nelieku veļasmašīnas sludinājumu esesā. dzīvokļbiedrenei noteikti šķiet, ka es vienkārši gaidu, ka viņa visu izdarīs, lai gan patiesībā es ar laiku vienkārši pārstāju redzēt netīros traukus un to, ka viesistabā stāv veļasmašīna. tas saplūst ar apkārtējo vidi, kļūst par normu, un mans skatiens slīd pāri.
iespējams, ka tāpat rīkojos ar visu savā dzīvē.
vienu gan esmu dzīvokļbiedrenei lieki pārmetusi - gaismas atstāšanu virtuvē. likās, ka tā darām mēs abas, bet pēc tam sāku piefiksēt, ka laikam vienīgais vaininieks esmu es. ieeju tumsā, bet, ejot ārā, automātiski piespiežu gaismas slēdzi. |
|
|