| 119 (vincent cavanagh looks like the guy from black books) |
[13. Nov 2017|17:09] |
no laimes gribas lamāties par to, cik ļoti es dievinu laibach pirmspēdējo albumu. gatavojoties ceturtdienai, nolēmu visu tā mērķtiecīgi noklausīties, un tas bija labākais lēmums, ko varēju pieņemt. "also sprach zarathustra", kas ir tūres pamatā, dzīvē noteikti izklausīsies brīnišķīgi, taču tas manas iekšas nesapurināja tādā sajūsmā kā "spectre". druscīt dusmojos, ka šis brīdis pienācis tik vēlu. tā randomizētā klausīšanās pēc "atbrīvošanas dienas" taču neskaitās - īpaši tādēļ, ka, acīmredzot, spotifajs man nebija metis tos labākos gabalus.
anathema sestdien, savukārt, bija miera iemiesojums. ļoti glīts, sakārtots, noslīpēts koncerts, kas gan pamanījās mani nevis aizkustināt (izņemot, protams, "closer" un pāris instrumentālās daļas), bet beidzot tā kārtīgi nostiprināt pārliecību, ka viņu jaunais, maigais materiāls man kaut kā ne visai iet pie sirds. mentāli biju viens no tiem nedaudz kaitinošajiem cilvēkiem, kas nogurušajiem māksliniekiem bļāva virsū veco gabalu pieprasījumus. pēc alcest sapurinošā uzbrukuma headliner'i likās nedaudz antiklimatiski. negaidīti vispār, ņemot vērā, cik skaisti neuzkrītoša fona mūzika ierakstā ir alcest. žēl tik, ka otrs vokāls noskaņots bija tieši necik un varēja vien redzēt viņa lūpu kustības, neko nedzirdot. vismaz viņa zīdainās matu krēpes bija patīkams skats.
pēc šīs kinematogrāfiski un muzikāli piepildītās nedēļas es laikam tikai gulēšu daudz un centrā nerādīšos. vismaz līdz ceturtdienai, kad manu pasauli satricinās laibach. bez zīdainām matu krēpēm. |
|
|