| 95 |
[23. Maijs 2017|21:39] |
šodien aizvedu kaķi atpakaļ uz patversmi. nebiju gaidījusi, ka tas man liks justies skumji, ņemot vērā visus iemeslus, bet šobrīd sēžu istabā un gaidu, ka kuru katru brīdi pret laminātu noskrapstēs nadziņi. vai garām datoram nočāpos pūkaina radība ar iedomīgu skatu sejā. stāvot pie izlietnes, jau morāli gatavojos kārtējam kodienam potītēs.
bet nē. tas ir beidzies. man vairs nebūs jādzīvo konstantā stresā, gaidot, ka kuru katru brīdi man kāds ieleks kājās, negaidot saskrāpēs rokas vai naktī sakodīs vaigu. nebūs jāapdomā katra sava kustība, lai tikai neizsauktu pēkšņas agresijas lēkmi. nebūs jāziedo miega stundas, cīnoties ar nagiem savā galvas ādā.
vakar vakars bija pēdējais salmiņš. viņa jau vairākas nedēļas bija graduāli kļuvusi arvien nepatīkamāka, un vakar pati pielika punktu uz i. pilnīgi bez nekādas provokācijas kaķe iemetās manā kājā tā, ka šobrīd - vairāk nekā diennakti pēc tam - kāja ir smagi sapampusi, es tik tikko spēju pastaigāt un nezinu īsti, kur likties no sāpēm. šādi divreiz jau bija noticis, bet pēc tam diezgan ātri bija atkal iestājies miers. viņa atkal atgriezās pie ikdienišķajiem skrāpējieniem/kodieniem, kas reti atstāja nopietnas pēdas. taču šoreiz šņākšana, ciršana ar ķepu un manu pēdu medīšana nebeidzās arī pēc divpadsmit, četrpadsmit un divdesmit stundām. milzīgajās zīlītēs nepazuda slepkavnieciskais skatiens, kas vēlāk nobiedēja pat patversmes darbinieces. sen nebiju izjutusi tik dziļas, instinktīvas bailes no kāda. sēdēju gultā trīcošām rokām un līstošām asarām, centos nekustēties un konstanti apzināties, kur atrodas dzīvnieks. nepalīdzēja ne likšana mierā, ne ieslēgšana citā telpā, nekas.
un tad es sapratu, ka nevēlos turpmākos padsmit gadus dzīvot bailēs no sava kaķa. nevēlos rēķināties ar negaidītiem, nepamatotiem uzbrukumiem, pie kā vainojams iepriekšējais īpašnieks. un, lai arī šobrīd es mazliet apšaubu savu lēmumu un uztraucos par to, vai neesmu pārsteigusies, sagaidīt arī mirkli, kad viņa iecirstos man sejā, nebūtu labākais iespējamais scenārijs.
tāpēc man tagad mājās ir tukšums. neesmu vēl pat izlējusi ūdens trauciņa saturu. |
|
|