| 78 |
[11. Apr 2017|08:34] |
kādu pārsteidzošu atvērtību var iedvesmot viens lēns alus, pieklusināts apgaismojums, blakusbūšana un god is an astronaut. vai arī tie bija the antlers, kas tobrīd skanēja?
kaķim dievs astronauts ne pārāk patika. mums iemiegot, nospieda pauzi un nāca skrāpēt man acī.
pārmaiņas pēc esmu tā, kas paliek mājās, nevis mostas bezdievīgā laikā, lai ietu uz darbu un atstātu otru tādā siltā, siltā kamolā, kas smaržo pēc miega. neprotu pareizi aprakstīt šo smago, mīļo sajūtu, kas pārņem, skatoties uz guļošo. liekas, no viņa staro sapņu taustekļi, kas snaikstās pēc tevis, kamēr tu mēģini atsākt elpot ikdienas, ne miega ritmā. ir maz brīžu, kuros man būtu bijusi tik pilna sirds kā šajos aiziešanas mirkļos.
izrādās, arī palicējs jūt miegainības mākoni, kas tiecas pretī aizejošajam, vēloties ievilkt viņu šajā mierā atpakaļ. un ir tieši tikpat žēl par ikdienības sloga ielaušanos vienīgajā īstajā harmonijā, kas tobrīd šķiet iespējama.
atvēru acis laikā, kad citreiz eju gulēt. darbam nespēju vēl pievērsties, bet gulēt iet ir bīstami. ko cilvēki dara deviņos no rīta? |
|
|