| 74 |
[27. Mar 2017|17:20] |
visu dzīvi domāju, ka man nav nekādu talantu, bet tikko tā kārtīgi sapratu, ka ir gan. pašnoniecināšana. lai nu ko, bet to es daru izcili.
šodien atnāca piedāvājums, kura dēļ varētu lēkāt pa dzīvokli, ja nebūtu šoka sastinguma. izskatās, ka mana nebeidzamā spamošana par filmām un ēdienreižu atlikšana kino apmeklējumu dēļ būs atmaksājusies. piedāvājums ietver smagu darbu un šausmīgu atbildību, bet no laimes nezinu, kur likties.
un tad, protams, ieslēdzas mans prāts, kas uz labām ziņām vienmēr reaģē ar: "i will find a way to fuck this up." nesaprotu, par ko esmu šo izpelnījusies, un esmu pārliecināta, ka, kad sākšu darīt šo darbu, mani ātri vien izmetīs pa durvīm, jo viņi sapratīs, ka es neko no kino nejēdzu. vai arī mana nepārliecinātība par sevi panāks to, ka nespēšu uzņemties atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, un tad tas būs tas, kas viņus atgrūdīs. kaut kādā veidā kaut kas noteikti noies greizi. palikšu pie siles, ko pati būšu sasitusi.
un kaut kā ļoti līdzīgi ir ar manu randiņošanas situāciju. puisis ir lielisks, ar katru sarunas brīdi atklājam arvien vairāk kopīga. pirmo reizi vairāku gadu laikā sapratu, ka veiksmīgam randiņam nav nepieciešams alkohols, lai es atbrīvotos. pārnāku mājās trijos naktī smaidīga līdz ārprātam. un tāpēc es gaidu katastrofu. tā ir neizbēgama. gaidu, ka kuru katru brīdi uzzināšu ko tādu, kas nogriezīs jebkādu vēlmi ar viņu tikties. šobrīd naudu lieku uz to, ka viņš izrādīsies homofobs un/vai rasists.
un tā es te dzīvoju, pati sev neļaujot izbaudīt labās lietas, kas ar mani notiek. |
|
|