| 68 |
[9. Mar 2017|20:20] |
cilvēki regulāri pieņem, ka ar mani bez paskaidrojošiem ierobežojumiem var runāt par filozofiju. nesaprotu, no kurienes viņi to mūždien izrauj. es nezinu gandrīz nevienu filozofu, savilkt domātāju ar tā idejām ir neiespējams uzdevums, kur nu vēl spēt vērpt diskusiju par konkrētām tēmām. tādēļ es izvairos no vārdu un terminu pieminēšanas. taču kaut kas manā runāšanas stilā (es pieņemu) rada iespaidu, ka pēc piecpadsmit minūšu apjoma sarunas par aizrautībām var sākt teikumu ar "ja esi lasījusi nīčes "trīs metamorfozes"..". vai ikdienišķi mētāties ar jēdzieniem, kuru nozīmi es labākajā gadījumā spēju vien nojaust. šis notiek regulāri, un man šķiet, ka vajadzētu ieguldīt laiku tēmas apguvē, lai vismaz nebūtu jājūtas neizmērojami neērti katru reizi.
vispār interesanti, kā veidojas sarunas ar svešiniekiem. zinu cilvēkus, kam regulāri piesienas visādi dīvaiņi. zinu cilvēkus, kam pašiem nav jācenšas kādu "sakoļīt", jo ap viņiem potenciālie upuri liptin līp. reiz kādā pīppauzē pusnopietni sūdzējos kādam draugam, ka man bāros nenāk klāt vīrieši un nevēlas iepazīties. jo, lai arī tas lielākoties ir nepatīkami (spriežot pēc tā, ka meitenes mūždien par šādu uzmanību sūdzas), kaut kādu pašapziņas pacēlumu tas tomēr dod. varbūt es gribu mazliet paflirtēt. varbūt es gribu ar kādu aiziet mājās. bet nav opciju. viņš teica, ka vīrieši baidoties. neizpratu, kādēļ lai no manis ar manu tiny complexion un totālu babyface baidītos. un tad uzzināju, ka manā jauniņajā, apaļajā sejā esot rakstīti draudi par atšūšanu. liekoties, ka es bez problēmām varu kādu pasūtīt dirst. un, ka es to visticamāk arī izdarītu.
izklausās tik absurdi, ka drīzāk vienkārši turpināšu uzskatīt, ka esmu neglīta. un ar potenciālas filozofes seju. |
|
|