paaugstināta temperatūra - 22. Februāris 2017 [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

22. Februāris 2017

64 [22. Feb 2017|10:36]
man ir trīs sapņi, kas regulāri atkārtojas. ne pilnīgi punkts punktā, bet vide un uzstādījums ir viens un tas pats.

1) maldīšanās pa milzīgu ēku ar daudz kāpnēm un gariem gaiteņiem. tai vienmēr ir pagrabs un bēniņi, un milzīgas parādes kāpnes vestibilā, kas sniedzas cauri visiem stāviem kā iekšpagalms ar jumtu (tam noteikti ir nosaukums), un visos stāvos gar šo tukšumu ir galerijas. tā lielākoties ir skola. pilna ar jauniešiem, kas plūst savās gaitās. tikai bēniņos viņu nav. man vienmēr ir steidzami kaut kur jānokļūst (ļoti iespējams, ka ārā, citādi tas, kas dzenas man pakaļ, mani notvers un es miršu), bet ēkas nejēdzīgais plānojums mani noved pagrabā un tad pa kaut kādām sānu kāpnēm, kas aizdomīgi izskatās pēc tādām, kas bija manā lauku pamatskolā, trešā stāva galerijā, un vēl, un vēl, un vēl. galamērķi nekad nesasniedzu, bet arī notvert mani nenotver. es pat nezinu, kas ir tas, kas mani medī.

2) krēslu zagšanas spēle. šonakt ar to atkal sastapos un atcerējos, ka šī arī nav nekāds jaunums. tu atrodies svešā mājā, un tavs uzdevums ir nozagt visus krēslus, kas tajā atrodas. mājas īpašnieks/-i nedrīkst tevi pieķert, citādi viņš tevi nogalinās. interfeiss kā datorspēlei. es stāvu virtuvē, pieskaros krēslam, kas mirgo un tūlīt nonāks manā inventory, bet tad virtuves durvju stiklā parādās ēna. durvis veras vaļā, es panikā meklēju vietu, kur noslēpties, bet tad jau tās ir atvērušās, ailē stāv mājas īpašnieks, viņš arī brīdinoši mirgo, un viņš sit, un šķīst asinis, un es krītu. pēc respawnošanās ir nakts. īpašnieks ar sievu guļ. es joprojām atrodos virtuvē uz grīdas savu asiņu peļķē. blakus mētājas liels, īlenveidīgs priekšmets, ar ko mani (kā man šķita) nosita. satveru to, pieslienos kājās un tuvojos guļamistabas puspavērtajām durvīm (tās ir tieši pretī tai ieejai, no kuras mani dienas laikā pārsteidza; man jāpieturas pie virtuves letes, lai tur nonāktu). istabā ir tumšs, caur biezajiem aizkariem nedaudz spiežas pilsētas ielu lampu gaisma. īpašnieks ar sievu ir saldi aizmiguši. es tur stāvu, skatos, un nolemju sagaidīt rītu, nevis nodurt viņus miegā. acu priekšā jau redzu, kā īlens iedurtos viņu kaklos, asinis izplūstu pa spilveniem, es izklumburētu no telpas, paņemtu krēslu un dotos prom. bet istabā soli tālāk nesperu. tie nav morāli apsvērumi, es tiešām nezinu, kādēļ pārdomāju. apsēžos pie virtuves galda. laikam aizmiegu, jo nākamais, ko redzu, paceļot galvu, ir policists, kas rīta gaismas pielietā virtuvē ar spēcīgu atvēzienu triec manā sejā tādu kā jāšanas pātagu, bet no metāla un nelocīgu. sāniski, ne ar aso galu. šķīst asinis, un es zinu, ka šis ierocis iecērtas manā sejā kā mīklā. nedaudz ieslīpi - no kreisās acs ārējā kaktiņa līdz labā vaiga vidum, bet kaut kā arī pāršķeļ deniņus. melns.
bet šis ir tikai šonakt, biežāk tas pārvēršas kaķa-peles spēlē caur visu māju.

3) un es nevaru, nevaru atcerēties trešo. šķiet, ka krēslu sapņa atcerēšanās ir izgrūdusi no manas atmiņas šo pēdējo, jo smadzenes spēj saglabāt tikai divus settingus. bet zinu, ka šeit bija kaut kas, kaut kas, iespējams, atšķirīgs, bet tikpat iespējams, ka ar līdzīgiem priekšnoteikumiem.
Link1 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | 22. Februāris 2017 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]