| 56 |
[7. Feb 2017|13:28] |
"nezinu vēl, vai gribu tevi aicināt, jo man bail no tevis, kad esi īgna"
es tik reti dusmojos, ka pat maniem tuvākajiem draugiem tas šķiet kaut kas ārpuskārtas un baiss. bijusī kursabiedrene reiz teica, ka viņai būtu bail redzēt mani dusmīgu, jo to kluso, mierīgo cilvēku niknums vienmēr esot visdestruktīvākais. es gan nepiekrītu. īstās dusmās es vienkārši neglīti raudu un nevaru salikt teikumu kopā. neapmierinātība un īgnums, savukārt, izpaužas kā klusēšana un atrūkšana uz jautājumiem. ja mani liek mierā, es arī visus lieku mierā.
pat drusciņ žēl, gribētos spēt tā no sirds izdusmoties.
bet šī ir teorētiska spriedelēšana, šobrīd viss joprojām ir aizdomīgi labi. jūtos jēdzīgi - tieši tajā "jēgas" nozīmē, jo pēkšņi spēju saskatīt to savos plānos un interesēs. dārziņu atlieku un atlieku, jo baidos, ka reiz ievilkšu elpu un pārvākšos prom no šīs pilsētas. izbraukt no liepājas ir neiedomājami grūti, šķiet, ka tā ieķērusies krūtīs un velk atpakaļ. kā tās ilgas, kas pārvēršas fiziskās sāpēs. un nu man sāk veidoties idejas, kā panākt, lai man tur nav garlaicīgi. ai. bet tā jau visa tikai tāda sapņošana vien. manī nav ne spēka, ne apņēmības īstenot savas ambīcijas.
nedusmojos pat uz krusttēvu, ko vecāsmammas 85. dzimšanas dienā sastapu pirmo reizi pa pieciem (?) gadiem. pēdējā saskarsme ar viņa vārdu man bija kaut kad vēlā rudenī, kad mani bija atraduši parādu piedzinēji, mēģinot sakontaktēt viņu. tobrīd viņš bija vai nu krievijas mežos vai norvēģijas fjordos. tagad sēž latvijā, grauž nagus un gaida, kad viņam samaksās. ir visas tiesības dusmoties, bet viņš tik interesanti stāstīja par zvejošanu ziemeļjūrā, dzīvošanu taigā un visu, kas nāk tam līdzi, ka spēju tikai smieties un klausīties ar pavērtu muti. |
|
|