| 52 |
[25. Jan 2017|11:27] |
pirms sarunas ar vadītāju trīcēja rokas un sitās sirds tā, ka metās melns gar acīm. nesaprotu, kādēļ no viņas tik ļoti baidos, jo viņa patiesībā ir jauka un saprotoša. kaut kāds pārāk dziļi iedzīts respekts pret autoritātēm laikam.
vispār interesanti, ar kādu ķermeņa valodu es eju runāt par dažādām tēmām ar dažādiem cilvēkiem. paziņojot par atlūguma iesniegšanu, neapzināti pārliku kāju pāri otrai (potīte uz ceļa) un plaši izpletu elkoņus uz roku balstiem, plaukstas savienojot sev priekšā uz saules pinuma. man vienmēr šķita, ka tā ir atbrīvotības zīme, bet šobrīd domāju, ka tas drīzāk ir mēģinājums izjaukt ierasto autoritātes balansu, tai pašā laikā sevi pasargājot. kad piefiksēju savu pozu, sajutos pat neērti par tās šķietamo neatbilstību situācijai.
vēl mēnesis jāiztur savā mind-numbing ofisa darbā. un tad būs sanācis strādāt visos izplatītākajos darba organizēšanas modeļos:
-maiņu darbs baisi garās (15h) maiņās pie lielveikala kases;
-maiņu darbs 3-4 dienas nedēļā, bet katru no šīm dienām pa 12h;
-maiņu darbs parastais (ar slīdošo grafiku);
-9-18 ofisa darbs;
-darbs no mājām.
vajadzēs iemācīties sevi disciplinēt, lai darbs no mājām nepārvēršas par "daru visu pēdējā naktī un gribu nošauties". |
|
|