| 45 |
[2. Jan 2017|19:14] |
mana krāsns nemaz nav krāsns. tas ir plīts mūrītis, kam pēc pašas plīts nahrenizēšanas pirmajā cukā ierīkota kurtuve. tāpēc reizi pa reizei es ar dārza lāpstiņu (jo speciālās maksā piecreiz dārgāk) šķipelēju no tās ārā pelnus. ļoti cenšos, lai neput, bet no tā jau īsti izvairīties nevar. šodien procesa laikā kaķis pienāca paošņāt, ko es daru, un uzreiz to nožēloja. labi, ka neizšķaudīja visu pa puspagastu.
vispār kurināšana viņu interesē. sēdēja ar mani un lūkojās, kamēr gaidīju, vai iedegsies ar pirmo reizi. malku pabaksta vairākreiz dienā. manis nopirkto rotaļlietu sadīrāja jau pašā sākumā (visa gulta pilna ar kaut kāda pildījuma pūkām, kas, izrādās, tajā bija iekšā), tagad pa virtuvi dzenā tāss gabaliņu, ko sazin kur izvilkusi.
baidos, ka ideja par kaķi mani vilināja vairāk nekā pats kaķis. drusciņ dusmojos uz to, ka tiku nevis pie solītā mizantropa, bet pie sasodīti uzmācīgas radības ar permanentu "fight me" sejas izteiksmi. gribu, lai viņa liek mani mierā, bet tā vietā pretī saņemu kāpšanu man uz galvas (burtiski) un ņaudēšanu par sazin kādiem iemesliem. minu, ka šādi jūtas jaunie vecāki. ideja par mazuli ir silta, mīļa un jauka, bet ar to kopā nāk visādas problēmas, no kurām atkratīties nav iespējams. bet gan jau, gan. man vienkārši nepatīk atbildības.
ejot uz mājām, man katru dienu jāiet garām mēģu telpai, kurā vienmēr spēlē metālu. turpat pretī ir bērnudārzs, un atbalsis skan tā, it kā bungas tiktu dauzītas tur. |
|
|