| 37 |
[4. Dec 2016|22:47] |
šodien krāsnij tāda vilkme, ka es pat nepaspēju pamirkšķināt kā viss siltums bija izrauts skurstenī.
vajadzēja braukt uz pilsētas nomali ēst pankūkas ar draugiem, es pat vakar aizgāju gulēt tā, lai izdotos pamosties laikā, un piecēlos arī. taču, vārot kafiju, iedomājos ceļu tramvajā līdz turienei, sarunas, kas vienmēr ir mazliet par skaļu, vārtīšanos tai neērtajā dīvānā ar youtube fonā un sapratu, ka negribu. ir iestājies sennojaustais cilvēku apnikums, ko tā kā jau gaidīju.
es sastāvu tikai no noguruma.
piektdien vakarā atcēlās plāni, kas izjauca arī mūsu kompāniju, beigu beigās vienkārši piedzērāmies trijatā, mēģinot aizmirst, cik vīlušies un izbesīti esam. patiesībā jau vakars neuzlabojās, mēs tikai iereibām līdz brīdim, kad likās, ka ir forši. atslēdzos ne savā gultā un pamodos atkal ar to pašu domu galvā - pietiek. bet grūti, alkohols ir kļuvis jau par pieradumu. lai arī visi šie vakari ir tik absolūti vienādi, izrauties pieprasītu saņemšanos, un, kā jau zināms, manā vārdnīcā šāda vārda nav.
nu tad pankūku vietā šodien paliku tepat. izgāju no mājas vienos, lai atgrieztos deviņos. nesastapu nevienu pazīstamu seju, uz brīdi liku sev aizmirst savu finansiālo stāvokli, biju uz divām filmām un paēdu ārpus mājas. tāpat kā precīzi pirms gada mācos vienatni. tas labi, tas noved pie iekšēja miera.
-- starp citu, melānijas hronika ir tik pārvērtēta, tāds torture porn, no kā izrauta visa grāmatas saldsērība. |
|
|