| 28 |
[23. Okt 2016|22:22] |
piedzīvoju šovakar kaut ko tik savādu. jau pilnā splendida zālē, nepieklājīgi izlienot cauri visai rindai, jo vidū sanāca aplauzties - vietas, ko noskatīju pa gabalu, izrādījās aizņemtas -, nonācu brīvā vietā, kur blakus - starp mani un eju - sēdēja nekad dzīvē neredzēts puisis. pats par sevi tas nebūtu nekas neparasts, bet šoreiz mani nepameta dziļas, senas pazīšanās sajūta. īsi pēc gaismu nodzišanas, dzirdēju viņu krācam un neviļus smaidīju. nācās sevi apturēt, lai nepastieptu roku un pavisam ikdienišķi viņu nepabakstītu. sak', mosties! vēlējos pieliekties pie viņa auss un čukstēt komentārus par filmu kā senam draugam. kad palika neērti sēdēt, gribējās iekārtoties tā, lai atspiestos pret viņa plecu. un tas pat nav nekā ļoti romantiski - mani vienkārši pārņēma apziņa, ka šis cilvēks ir viens no tuvākajiem manā dzīvē. ērta, stabila un pierasta apziņa. aprakstīt grūti, tāpat kā šķiet lieki mēģināt ielikt vārdos tuvu draudzību.
gaismām atkal ieslēdzoties, lēnām saģērbos un ceļoties mēs saskatījāmies. likās, ka viņš arī ir jutis šo jocīgo klātbūtni, bet varbūt vienkārši viņa acīs bija miegainība. |
|
|