| 21 |
[25. Sep 2016|13:16] |
ir par agru, lai es justos tā, kā jūtos. jau ceturto dienu es drīkstu izgulēties, dzert tēju, cik uziet, lasīt un skatīties visu, kam citreiz nesanāk laika. un pēkšņi man ar to nepietiek. krūtīs kaut kāds nemiers, gribas iet ārā, dzīvot, redzēt lietas un satikt cilvēkus. jau atkal jāuzdod sev šis jautājums - kurā brīdī es kļuvu par šo būtni? agrāk šāda mājās sēdēšana būtu bijis paradīzei līdzīgs svētlaimes augstākais punkts. tagad man tas ir pieriebies jau pēc dažām dienām, gribas uzspļaut veselībai, izvilkt no ledusskapja tur jau pārāk ilgi stāvošo beļģu alu, ko man uzdāvināja bijušais kolēģis, iziet apsēsties pagalmā un mēģināt sadraudzēties kaut ar to melno kaķi, kas vienmēr mani vēro no sliekšņa, kad smēķēju pie sava otrā stāva loga.
mazliet gribas raudāt, un, nolādēts, nesaprotu iemeslu. tas nav vientulības dēļ, jo tā nav nekāds jaunums, par spīti tam, ka vienmēr atrodos cilvēkos. jāuzprasās pie kāda uz filmu vakaru, varbūt tas palīdzēs. pavārtīties segās kaut kur, kas nav mans shithole dzīvoklis, pamuldēt par augstām un dziļām tēmām, par ko patiesībā neko nesajēdzam, un pietuvoties redzēto filmu skaita mērķim.
šodien uzzināju, ka personāls ir apstiprinājis - ar jauno gadu aizvērsies vienīgā vieta šai drausmīgajā pilsētā, kur jūtos kā mājās. pretīga netaisnība. |
|
|