| 16 |
[9. Sep 2016|11:58] |
vienas nakts draudzības ir kaut kas tik savāds. tās, kas rodas ar svešzemniekiem, ar cilvēkiem, ko tu vairs nekad dzīvē nesastapsi. mums viņš ir austrālis, kas dzīvo Igaunijā un fotogrāfē aizdomīgus rajonus. tāds īss sakars, zibsnis mūsu ikdienā, pēc kura paliek tikai telefonā saglabāta e-pasta adrese, ko es varbūt izmantošu vienreiz pēc divām nedēļām, kad Tallinā vajadzēs naktsmājas. viņam mēs esam vienīgais iespaids par Rīgu. viņam mēs esam tie cilvēki, kas viņu atrada laikmetīgās mākslas izstādē, stāstīja par kokaīna piedzīvojumiem, aizvilka uz nenosakāmas izcelsmes dzīvokli, dalījās ar spīdu un tad aizveda uz mistisku, šķietami pagrīdes bāru, kurā alus maksā prātam neaptverami lēti un čalis ādas jakā viņam padod džointu, kamēr apkārt virzās sarunas par mūziku un filmām. mirdzošām acīm viņš skatījās apkārt un apgalvoja, ka latvieši ir silti un atbrīvoti. igauņi ieraujoties sevī pie katra uzrunāšanas mēģinājuma. smieklīgi, bet laikam mēs neesam tik savu mazvērtības kompleksu sasieti kā mums pašiem gribētos domāt.
nesaprotu, kā es kļuvu par šo cilvēku. par tādu, kam apkārt mutuļo dzīve un ir paziņas, kas var stāstīt par kokaīna pieredzēm. ar savu ofisa darbu, psihi normas robežās un pilnīgi nekādiem narkotiku stāstiem es "uz papīra" šeit neiederos. un tomēr esmu te. un tomēr viņi mani satiek, aicina, apskauj, it kā es nebūtu garlaicības un mietpilsonības iemiesojums. kaut kas visā šajā īsti nelīmējas kopā.
kārtējā diena darbā ar paģirām. vismaz klepus laikam nobijies, izlīda virspusē šodien tikai vienreiz. |
|
|