| 11 |
[23. Aug 2016|00:46] |
apskatījos bijušā jaunās draudzenes FB profilu un atklāju, ka jūtu vilšanos, redzot, ka viņa ir forša. ka viņa nav izmisuma dzīts "gan jau". nesaprotu, no kurienes manī tieši šāda reakcija, ja es taču toreiz teicu nē. laikam privātīpašnieciskums ir tāda neiznīdējama kaite.
dienā, kad sarunāju savu pirmo tinderdeitu, uzzināju arī, ka mans trīsarpus gadu vīrietis ir saderinājies ar savu čellisti. nolika manu dzīvi perspektīvā, varu tikai skatīties un smieties. kopš tā brīža man ir bijuši trīsarpus (ha) deiti ar to pašu cilvēku, konstantas sarunas līdz četriem naktī un nevaru atrast sevī intensīvāku vēlmi būt viņam blakus. pretīgi vazāju viņu aiz deguna, bet nevaru arī atteikties, jo patiešām patīk. cilvēks, ne vazāšana aiz deguna. būs tāda pati situācija kā ar Č, es pilnīgi jūtu. ir interesanti sarunāties, aiziet uz filmu un iedzert, bet nekad nekā nav pietiekoši. protams, vēl jau arī kaut kur iekšā kaut kas vēl kūņojas pret kārtējo out-of-my-league būtni; pārstāt lolot šādas cerības būtu daudz veselīgāk. turklāt nezinu, vai vispār spēju vairs kaut ko spēcīgu pret kādu just. sirdī iestājies panīkums, tur jau ir oktobris. nevis dzeltenais, dzirkstošais Siguldas rudens, bet gan dubļains, peļķains, riebīgs Rīgas rudens. trūkst intereses. tā, pa žizņi, ne tikai romantiskā nozīmē.
pēdējā mēneša laikā redzētas tikai 11 filmas. |
|
|