| 59 |
13. Feb 2017|15:31 |
kad rīgas satiksmes braucamajos atskan tā šausmīgā durvju aizvēršanās pīkstoņa, es aizveru acis, nevis ausis.
dzīvoju pilnīgā vecpuiša midzenī. kaķa pelēkums saplūst ar putekļiem, viss mētājas pat ne kaudzēs, jo tā būtu kaut kāda kārtība, bet ir izlīdzināts pa visām virsmām. izņemot grāmatas, kas stāv čupās. ledusskapī sen sabojājusies zirņu putra, ko nevaru saņemties izmest, un gandrīz izdzerta vīna pudele. skapītim tikai divas durvis, no kurām vienām tikko saplīsa eņģe, bet es nevis pievelku skrūvīti, bet vienkārši durtiņas veru, uzmanīgi paceļot uz augšu, lai neizkrīt. trauki visi netīri, sazin, kur vispār ir tējkarotes palikušas, medu tējā lieku ar ēdamkaroti. draugus neaicinu ciemos ne tikai tādēļ, ka man riebjas uzņemt viesus, bet arī tāpēc, ka šausmīgs kauns. a lietas labā neko nedaru. nav laika, nav spēka, nav iekāriena.
nevienu ziemu nav tik daudz slimots. atkal no darba atsūtīja mani mājās, atcēlu pat kinovakaru. filmas skatīšos zem segas. liekas kaut kā nepiedodami, ka no izcilākās rietumu animācijas studijas ir redzētas tikai divas filmas. šodien varētu noskatīties pārējās divas. |
|