| 41 |
20. Dec 2016|15:36 |
vienmēr pārmetu saviem draugiem, ja viņi aizmirst paēst. nevarēju saprast, kā var nejust, ka ķermenis atgādina par kārtējo ēdienreizi, jo man tā ir bijis tikai sen senos laikos, kad vēl lasīju daudz un aizrautīgi. bet tagad saprotu, ka šāds atgādinājums vienkārši nepienāk. tu nosēdi septiņas stundas, tikai kaut kur sākumā apēdis divas mazas siermaizes un nemaz nemani to, kā ir pagājis laiks. kuņģis par sevi neatgādina, tu tikai kļūsti arvien vārgāks. un tad - pēc šīm septiņām stundām - tikai ar prātu apzinies, ka ēdiens ir nepieciešams, aizej uz darba virtuvi, atrodi aukstas plānās pankūkas, apēd divas un turpini strādāt.
I pēkšņi ir nolēmis, ka ir pilnīgi okei iesaistīties ar mani komentāru diskusijā. fakts, ka, ieraugot notifikāciju par atbildi, man paliek fiziski nelabi, sāk trīcēt rokas un pietrūkst elpas, viņam, protams, neienāk prātā. tas gan nav pārmetums, jo - kāpēc lai ienāktu?
vēl nedēļa līdz kaķim. |
|