| 36 |
30. Nov 2016|11:41 |
pie spoguļa vilku mēteli, lai ietu ārā smēķēt, un redzēju visas savas savilktās iekšas līdz pēdējai detaļai. melns tukšums kā bezgalīgajā stāstā, tas nograuj visus motivācijas mežus un dzīvesprieka upes. un es sev teicu - pietiek. pietiek balstīt savu labsajūtu svešos cilvēkos, kuriem par to nospļauties. pietiek sevi vienmēr nostādīt upura lomā, jo tā ir vienkāršāk. pietiek žēloties, nīdēt un krist gan sev, gan citiem uz nerviem, vienkārši pietiek.
terapeitam tā arī nepiezvanīju, bet man viņu nevajag. man vajag izmantot šo durošo tukšumu, lai vienkārši spīta pēc justos par sevi labi. spīta pēc darītu lietas, izslietos taisnāk un izcīnītu soli augšup, prom no šīs zampas, kurā mitinos. un tad ar laiku izdosies sevi piemānīt.
----
četras stundas vēlāk.
rokas ceļo ap rīkli, tā vien gribas sažņaugt, nogriezt sev skābekli un saļimt. ietriekt galvu datora ekrānā un ļaut elektrībai skriet cauri ķermenim. sist ar dūrēm pa krūšukurvi tā, lai atbalsojas smadzenēs. nav jau nekas noticis, manī vienkārši ir tumsa. apbrīnoju savu spēju pacelt rokas, bīdīt uz priekšu darba lietas, smieties par anekdotēm, ko aiz atdalošās sienas stāsta kolēģis, celties kājās un staigāt pa gaiteņiem. izmisīgi atturos no ādas skrāpēšanas, tas ir atkal atgriezies nelāgs paradums, kā man absolūti nepietrūka.
"i am very good at seeming fine" |
|