| 32 |
7. Nov 2016|10:33 |
es tiešām esmu tvaika katlu vadības pults. prasmīgi regulēju spiedienu, neskatoties spiežu uz pareizajām pogām, lai izvairītos no sprādziena. viss ir tik vienmērīgs, ka es nebrīnos par to, ka mani noteikti uzskata par garlaicīgu. smadzenes stagnē, strādā automātiski, nav nevienas - nekādas! - dzirksts, jo tvaika katlos jāuztur miers.
arī ar savu romantisko izgāšanos jau tā kā varu samierināties. sakostiem zobiem skatos uz I soctīklu atjauninājumiem, kur pavisam ikdienišķā veidā ir atgriezusies viņa ex (vai ne vairs ex? es vēl nezinu), bet sirdi tas vairs nežņaudz. citādi noteikti būtu viņus ieraudzīt dzīvē, bet, šķiet, arī pret to man jau izveidojies pieradums. atkāpties ir vieglāk nekā gaidīju. piespiežu pareizās pogas, spiediens normalizējas un es mirkšķinu lēnām. jau sākumā taču bija skaidrs, ka nekādas nākotnes, pat tagadnes šeit nav; saglabāšu azotē pēdējos divus apskāvienus, pateikšos par iepazīstināšanu ar vienu no lieliskākajiem mūsdienu režisoriem un atradināšos ar trīcošām ilgām skenēt kopīgo bāru telpas, tajās ieejot. problēma ir tikai tajā, ka pie viņa joprojām ir mans stoner eksemplārs.
jābeidz izdomāt mīlestībiņas. izskatās, ka manām emocijām vienkārši ir garlaicīgi, konstanti ražo ilgas, ko piesien visiem, kas pagadās pa ceļam. nedomāju, ka tā bija ar I, bet ar daudziem citiem, par ko man sāpējis, gan. turklāt tikko novēroju, ka nespēju uztvert atšķirību starp iemīlēšanos (nu, ne gluži, bet es neprotu latviskot vārdu "crush") un vienkārši vēlmi draudzēties. tā bija pirms pāris gadiem ar kādu paziņu - jā, viņš ir ļoti izskatīgs un man (kā daudziem) bija pret viņu simpātijas, bet principā jau viss, ko es gribēju, bija kļūt par viņa draugu. kaut kāda neveiklība neļāva tam notikt, tagad viņš ir absolūti pazudis no aprites un mana iespēja ir palaista vējā. un nu ir līdzīga situācija, kur man jau kādu laiku šķiet, ka manī perinās mīlestībiņu aizmetņi, bet patiesībā ar šo cilvēku vienkārši ir patīkami sarunāties un viņš ir dabiski jauks. jāatrod pareizās pogas uz pults, lai savāktu šo nekārtību, apklusinātu muļķības un varētu beidzot dzīvot pašpietiekamībā. |
|