Par Tekstiem - 26. Aprīlis 2010

Subject:	Laura Mulvey: Visual Pleasure and Narrative Cinema
Time:	00:36

Cilvēka lēmumu pieņemšanas mehānismi un to izpēte mani interesē jau ilgāku laiku. Kaut kad šīs intereses sākumposmā nolēmu, ka būtu jāķeras pie psihoanalītisko teoriju iepazīšanas, un iegādājos Freida ‘Ievadlekcijas psihoanalīzē’. Tās noliku malā pēc devītās (Sapņu cenzūra) vai desmitās (Sapņu simbolika) lekcijas izlasīšanas, Freidam pakāpeniski izsakot aizvien skaļākus un absurdākus minējumus.
Mana ticība psihoanalīzes teoriju patiesībai vai nepatiesībai sakņojas intuīcijās un nezinātniskos novērojumos: šo teoriju nepierādāmība pašreizējās zinātnes apstākļos neļauj izdarīt nopietnākus spriedumus. Un, kamēr šīs intuīcijas atvērtām rokām pieņem apgalvojumu “jebkura pārteikšanās sakņojas zemapziņā un ir interpretējama”, izteikums “visi sapņi ir par seksu” liek uzcelt aizdomu barjeru*.
Lasot pēdējos apskatāmos darbus, piedzīvoju līdzīgu skepses pieaugumu. Kamēr, rakstot par “Poliannu”, pats aizstāvēju psihoanalītisku pieeju tekstiem, Lauras Malvijas “Vizuālā bauda un stāstošais kino” liek uzdot jautājumu: cik tālu psihoanalīzi drīkst uztvert nopietni? Pie kuras līnijas būtu jāapstājas un jāsagaida tas brīdis, kad neirozinātnes spēs piegādāt empīriski pārbaudāmus materiālus?
Uz šiem jautājumiem centīšos atbildēt raksta beigās, vispirms apskatot ‘Vizuālās baudas un stāstošā kino’ saturu un feministisko vēstījumu.

Savā darbā Malvija raksta par kino kā ideoloģisku ieroci, kas atspoguļo un nostiprina patriarhālu sabiedrību, izmantojot psihoanalītisku simboliku. Centrālais raksta arguments interpretē skatienu kā autoritātes rīku un izdala trīs galvenās kino skatiena versijas: kamera vēro aktierus, skatītājs vēro aktierus, aktieri vēro aktierus. Sievietes šajos procesos ieņem pasīvo apskatāmā objekta lomu, kamēr vīrietis ir aktīvais skatītājs.
Protams, Malvija nedomā, ka sievietes kino nekad neskatās uz vīriešiem un neeksistē sievietes - kino skatītājas; viņa drīzāk apgalvo, ka Ingrīdai Bergmanei jēgu piešķir Hamfrija Bogarta varoņa skatiens, ka Holivudas sievietes ir pakļautas Holivudas vīriešiem, ka asociējoties ar Holivudas sievieti sieviete - skatītāja asociējas arī ar tās otršķirīgo statusu.
Skatītājs - vīrietis, savukārt, sevi var ērti asociēt ar vīrieti - varoni, tādējādi dubultojot savu varu pār viņam pakārtoto sievieni: viņa tiek pakļauta skatienam gan no skatītāja, gan no sava ekrāna partnera puses.

Ir grūti nepiekrist tam, ka Holivudas arhetipi nostiprina patriarhālu sabiedrību, ka sievietes tiek padarītas sekundāras un objektificētas, tādēļ par šo apgalvojumu faktisko pamatojumu es strīdēties nevēlos. Tā vietā, manuprāt, ir vērts padomāt par noklusētajiem vērtību secinājumiem. Vai tas, ka sieviete tiek padarīta par pielūgsmes objektu, kamēr vīrietis ir varonis - darītājs, ir labi vai slikti? Vai nereprezentatīvās proporcijas starp vīriešiem un sievietēm ir kaut kas, pret ko jācīnās? Vai dažādu profesiju dzimumsadalījuma tendences ir nosodāmas? Manuprāt - nē.
Feminisms savās saasinātākajās izpausmēs ir utopisks, nesasniedzams, ja vadāmies pēc mazliet citām (arī ne visai zinātniskām) psiholoģijas teorijām; konkrētāk - tām, kas sakņojas evolūcijas teorijā. Vīriešu uzvedībā lielāku gēnu pārmantojamību nodrošina aktivitāte, alkas pēc statusa, kamēr cilvēku sugas sievietēs - empātija un relišeri**. Vīriešu daba nodrošina to, ka viņi biežāk būs varoņi un policisti, vairāk skatīsies uz sievietēm un būs aktīvāki politiskajos procesos. Un uz šīm tendencēm vajadzētu skatīties vērtību-neitrālā veidā, gluži kā uz reproduktīvo orgānu sistēmu atšķirībām starp dzimumiem.
Protams, ne viss feminisms cīnās ar dabas vējdzirnavām; mūsdienu sabiedrībā, kas visbiežāk balstās cilvēktiesībās, eksistē neatrisinātas dzimumdiskriminācijas problēmas: ja sievietei ir vēlme kļūt par policisti, nav iemesla viņai to liegt. Vienlīdzība tiesībās, nevis statistikā ir brīnišķīgs mērķis. Tomēr nedomāju, ka psihoanalītiska pieeja šiem jautājumiem būtu jāizvirza priekšplānā: tā drīzāk jāizmanto kā mehānisms, apskatot pilnu sociālās hierarhijas ainu un visas problēmas tajā. Jo gan dzimumkonflikti / seksisms, gan rašu un citu grupu konflikti / rasisms un nacionālisms, gan klašu konflikti / kapitālisms, gan arī citi konflikti ir saistīti, tie pārsedzas un sapinas līdz izveido mūsu sabiedrību. Feministiem strikti nodalot savu cīņu no marksistu vai homoseksuāļu tiesību aizstāvju cīņām, šīs cīņas efektivitāte zūd un nepilnīgais pasaules skatījums agrāk vai vēlāk noved pie absurdiem un radikāliem apgalvojumiem.

Un, kā jau rakstīju sākumā, absurdu un radikālu apgalvojumu Malvijas rakstā netrūkst. Izskaidrojot aktrišu padarīšanu par fetiša objektiem ar vīriešu bailēm no kastrācijas, ko šīs aktrises iemieso, un sievietes vēlmi pēc bērna ar peņa trūkuma kompensēšanu, raksta autore pārkāpj to līniju, kurā vēlos ticēt freidiskajiem izskaidrojumiem bez skaidra empīriska pamatojuma.
Visnelāgākais šeit ir tas, ka savu pozīciju nespēju pamatot ar pretenzijām uz zinātniskumu; es nevaru sniegt labu atbildi uz ieraksta sākumā uzdotajiem jautājumiem. Tā ir tikai intuīcija, mazliet izglītota ticība, common sense pieeja Okama asmenim: ja tas liekas pārāk samezgloti, tas ir jānoraida par labu ‘vienkāršākajam modelim’. Un vienkāršotais modelis šajā gadījumā ir uz tikpat vājiem un nezinātniskiem minējumiem balstītā evolucionārpsiholoģijas teorija. Gluži vienkārši tāpēc, ka tās piedāvātais risinājums šķiet mazliet pieņemamāks.
Ass pliķis manai ‘kritiskā domātāja’ pozīcijai.

Un, ieskatoties mazliet dziļāk, šādu pliķi ir pelnījuši lielākā daļa ‘kritisko domātāju’. Atliek vienīgi cerēt, ka ‘empīriskā zinātne’ tuvākajā laikā nesaļodzīsies, bet tieši otrādi - paņems zem sava siltā spārna arī savus mazos brāļus - apziņas filosofus, psihoanalītiķus un evolucionārpsihologus, kā arī manu kategoriju - wannabe sociālzinātniekus.

* Šī atkal būtu lieliska vieta pašanalīzei: “visu, kas man šķiet pārāk šokējošs un vulgārs, es noraidu represīvu mehānismu vadīts”. Psihoanalītiska vēršanās pret psihoanalīzes kritiķiem nav retums - freidiskās domas vēsture ir diezgan piesātināta ar pseidozinātniskiem ad hominem.

** Protams, saraksts ar hipotētiskajām dzimumatšķirībām psiholoģijā un fizioloģijā ar šiem elementiem neaprobežojas.

comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Subject:	Roger Ebert: Video games can never be art
Time:	20:51

Datorspēļu loma, potenciāls un nozīme šobrīd (iespējams galvenokārt man) šķiet ne pārāk izpētīts lauks. Brīžos, kad notiek saskare ar datorspēlēm kā brīža aizraušanos, izklaidi un atpūtu no sarežģītākām lietām, sarunā parasti tiek nonākts līdz secinājumiem, ka teorētiski datorspēles var būt prāta treniņš, bet tomēr būtu arī varbūt vērtīgāki veidi, kā pavadīt laiku, nenogurdinot acis pie datora un nododoties sevis, nevis ekrāna tēlu attīstošām lietām (nav izslēgta arī šo lietu pārklāšanās). Grūti arī noliegt, ka bieži vien šķiet, ka datorspēles ar mazāku prāta piepūles nepieciešamību (reakcijas veiklības varbūt vienīgi, kas iespējams nav slikta lieta) liekas vienkārši muļķīga nodarbe, kas var aizņemt milzums daudz stundu spēlētājam vienkārši šaudoties, cīnoties, izpildot vienmuļus uzdevumus, lai tiktu līdz spēles beigām un uzvarētu. Šādā formā datorspēles ir apmēram tāds pats draņķis kā seriāli, kuros lielākoties gribas izsekot līdzi scenārijam, pa ceļam varbūt gūstot kādu nelielu baudu no piedzīvojumiem, izvēlētās vides un laika (set-up) vai nedaudz humora. Sanāk, ka labākajā gadījumā datorspēlēm var tikt piešķirta prāta treniņa vērtība, bet estētiskas vērtības tur meklējamas nav. Līdzīgu viedokli pauž arī aplūkojamais teksts, respektīvi - datorspēles nav un nebūs māksla.

Raksts būtībā ir atbilde TED runai, kurā K. Santiago apgalvo pretējo – datorspēles ir māksla un tas ir awesome! Abi autori samērā virspusēji pārskrien pāri diskusijai par datorspēļu iespējami māksliniecisko dabu. Disputs sākas ar jautājumu par datorspēlēm kā formu, kura varētu jau šobrīd būt māksla vai kurai būtu potenciāls kļūt par mākslu. Santiago par datorspēlēm kā vēl attīstības sākumā esošu, bet tomēr, mākslu. Eberts saka, ka tās ir muļķības, un mēģina diskreditēt Santiago pieņēmumus par to, ka agrīnās glezniecības formas alu zīmējumos varētu tikt uzskatītas par maz-attīstītu mākslu (ja māksla, tad uzreiz). Tālāk tiek nonākts pie grūtībām ar to, ka datorspēle tomēr ir spēle, tātad noteikumi, mērķi un beigās uzvara vai zaudējums, tātad tāpat kā šahs vai futbols nevar būt māksla (ja nu vienīgi vārds ‘māksla’ netiek lietots izteicienos sakarā ar ‘mākslu’ kaut ko darīt ļoti prasmīgi). Tālāk diskusija par instrumentalitāti, kura parādās noteikumu un mērķu eksistencē, sajaucas ar diskusiju par definīcijām, kas paliek kaut kur starp Vikipēdijas mākslas definīcijas ievērtēšanu un Platona definīcijas pārveidošanu, un rezultātā ne vienam, ne otram ne īsti skaidru definīciju, ne īsti skaidru pieeju mākslas definēšanai (vai definēšanas neiespējamībai). Tāda diezgan švaka arī sanāk piemēru apskate – Eberts pasaka, ka izbaudīt Santiago parādītās datorspēlēs, kurām, viņasprāt, ir mākslinieciska vērtība, varētu tikai piedaloties šo datorspēļu peļņas saņemšanā.

Iespējams datorspēles ir pārāk komplekss veidojums, lai tik vienkārši mēģinātu tās kā atsevišķu žanru novietot vienā vai otrā pusē ‘mākslas robežai’. Varētu ņemt vērā tieši datorspēles daudzpusīgo dabu, lai vismaz daļēji mēģinātu veikt analīzi par tās iespējamību būt mākslai. Tas, kas rakstā parādās tikai garām ejot, bet ar ko teorētiski nodarbojas humanitārā Spēļu studiju daļa, ir stāstījuma un formālas sistēmas sastāvdaļas datorspēlēs. Stāsts var likt vilkt paralēles starp datorspēlēm un drāmu, kur it kā nobrūk robeža starp aktieri un skatītāju, spēlētājam iejūtoties abās lomās (Laurel). Šeit arī prātā varētu nākt Adventure vai RPG spēles, kur stāsta elementam ir nopietna loma un pieredze varbūt varētu tuvoties grāmatas izlasīšanai. Tomēr atļaujoties šādi pielīdzināt datorspēles literatūrai, gribas skaļi iebilst, ka grāmatu lasīšana tomēr nodarbina iztēli relatīvi neierobežotos veidos un tomēr stāsta virzību datorspēlē nodrošina spēlētāja darbošanās, cīnoties ar milzu žurkām vai risinot loģikas uzdevumus.

Tā arī var nonākt pie otrā studiju novirziena, kas tomēr uzsver, ka stāsts un datorspēle ir radikāli dažādi mediji, un mēģinot analizēt spēli kā māksliniecisku formu, uzmanība būtu tieši jāvērš formālajai sistēmai ar katras ‘spēles noteikumiem’. Rakstot šo frāzi, atcerējos par pirmā semestra lektoru, kurš vienkāršā valodā mēģināja izskaidrot institūciju konceptu, saucot tos par politikas ‘spēles noteikumiem’. Sabiedrībā pastāv institūcijas kā pieklājības normas, likumi un lielas cilvēku grupas organizējošas vienības (skolas, slimnīcas), kas gan palīdz sabiedrībai funkcionēt, gan to ierobežo. Cilvēka un institūciju attiecības nevajadzētu uzskatīt par statiskām, jo starp abiem notiek ietekmju apmaiņa, cēlonim un rezultātam mainoties vietām. Šāds vienkāršots skatījums uz sabiedrību iespējams noder aplūkojot datorspēļu virtuālo vidi, kurā eksistē noteikumi un mērķi, bet pastāv iespējas spēlētājam tos interpretēt un izmantot kreatīvā veidā. Jau gatavais sižets un vide iespējams kalpo tikai kā iztēles rosinātājs, kas ļauj katram spēlētājam pieiet spēlei individuālā veidā (Juul). Tādejādi līdzīgi kā sastopoties ar realitāti tādu kā tā ir, mēs iespējams mēģinām to kreatīvi mainīt vai vismaz teoretizēt par citām realitātēm daiļliteratūrā, datorspēle varbūt piedāvā vēl vienu mediju ‘dzīves noteikumu’ interpretācijai.

Interesants man šķita novērojums, ka debatēs par datorspēlēm nereti parādās nodalījums starp datorspēļu nespēlētājiem un spēlētājiem. Pētījumi izvirza teorijas, ka regulāriem spēlētājiem ir ievērojami labāka prāta veiklība, pirkstu koordinācija, un augsti tiek vērtēts koncentrēšanās līmenis, kāds parādās ar sirdi un dvēseli nododoties spēlei. Vikipēdija stāsta, ka ASV apsver iespējas izmantot šo potenciālu, pielietojot spēļu elementus izglītības sistēmā, kas ļautu bērniem mācīties ar tikpat lielu koncentrēšanos (gribas gan drīzāk domāt par to, kādēļ nav šāda spēja koncentrēties uz vienkāršajiem medijiem, kā grāmatas). Nespēlētāji savukārt atbild nicinoši vērtējot datorspēles un to potenciālu. Līdzīga iespējams arī ir debate starp Ebertu (nespēlētāju) un Santiago (spēlētāju), kura īsti uz priekšu nevirzās, Ebertam savā rakstā paliekot galvenokārt autsaidera lomā. No ārpuses skatoties pārliecinoši šķiet argumenti par instrumentālā domāšanā balstīto datorspēļu pieredzi, kas nepiederas mākslai, vai arī par reālu piemēru trūkumu, kurus varētu ideju, formas un arī konteksta vērtīgumā salīdzināt ar izcilākajiem mākslas darbiem, kas tapuši citos medijos. Bet var gadīties, ka pastāv iespējas, mēģinot skatīties uz datorspēlēm no iekšpuses (varbūt ar kāda cita, nevis Santiago palīdzību) saskatīt iespējami aizraujošas tendences un sakarības datorspēlēs, kuras liktu mainīt domas par viņu māksliniecisko impotenci.

comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Aprīlis 26., 2010

Aprīlis 26., 2010