Par Tekstiem - 19. Aprīlis 2010

Subject:	Latviešu un spāņu tautas dziesmas
Time:	00:33

Tautas dziesmas liek atgriezties literatūras stundā, jo diezin vai ikdienā lasīšanai atvēlēto laiku ziedotu folkloras izpētei vai baudīšanai. Saistās ar tādiem pamuļķīgiem pantiņiem, kas piederas pagāniskajiem svētkiem vai arī kaut kā reizē ar muzikālo izpildījumu Dziesmusvētkiem un citām dziedamām reizēm. Teorētiski tautas dziesmas nav skatāmas tikai naivā, virspusējā nozīmē, bet varam atrast pārnestas nozīmes, kas apslēpj ar reprodukciju saistītus jautājumus vai grūto apspiestās bāliņu tautas likteni. Šajā gadījumā – vairāk pirmo. Varētu domāt, ka pie pirmā beigu beigās var izrādīties, ka piederas liela daļa tautas dziesmu, vismaz tādu iespaidu atstāja vectēva un viņa draugu tautas dziesmu analīze kādās svinībās nedaudz senos laikos; ‘zobens grieza baltu smilti’ ieguva pavisam citu vīrieša bravūras iemiesojumu. Šoreiz apskatāmās tautas dziesmas nāk ar kopsaucēju ‘mīlestība’, kas varbūt daļai ausu izklausās drusku cēlāk nekā tēma ‘dzimumattiecības’ vai ‘reprodukcija’, bet nozīmes, kādas zem sevis nes šis nenoteiktas vārds spāņu un latviešu tautas dziesmās iespējams nav nemaz tik cēlas, cildenas un nepavisam ne tālu no dzīves praktiskākās puses.

Dažādu ideoloģisku tēlu, attiecību un stereotipu abu tautu dziesmās ir stāvgrūdām daudz. Kā pirmo var aplūkot abās sastopamo pirmslaulību un laulību procesu. Lomu sadalījumā pirmslaulību procesā ir iespējams pamanīt stipras tendences. Latviešu bāleliņi „ņem sievas”, „sader līgaviņas”, „rauga vainadziņus”, „ģēģerē”, „lūkojas sievas”, bet spāņi drīzāk „noplūc”, „loka”. Tautu meitas vairāk izpaužas „sēžot rožu dārziņā” un „gaidot” pretējā dzimuma pārstāvjus, pēcāk mistificētā kārtā „paliekot” neizvēlētas vai arī tomēr „dabūtas”. Iespējams latviešu dziesmu izlasē vairāk nekā spāņu (ierobežotā aplūkoto dziesmu skaita dēļ vai arī vēlāk aprakstītas tendences dēļ) parādās vīrieša vadošā un aktīvā loma; vīrietis aktīvs, sieviete pasīva, vīrietis kā subjekts pretstatā objektificētai sievietei. Pašas laulību dzīves interpretācijā arī parādās dažas spilgtākas nozīmes. Spāņu redzējumā tiek attēlota sava veida neiespējamība „vienai sievai ar vienu vīru” būt „mierā tīri”; monogāmija kā neiespējamība, kas kā dabisku liek pieņemt konfliktu starp vīrieti un sievieti institucionalizētā laulībā, šādi novēršot uzmanību no citiem būtiskiem faktoriem šādas savienības veiksmīgumā un vainu noveļot uz teju laulību (vismaz tajā laikā) definējošu un neizbēgamu sastāvdaļu – diviem dažādiem dzimumiem. Tātad jau saknē ielikti konflikti un neērtums, kas visiem jāpieņem kā dabā eksistējoša vienība. Iespējams, latviešu tautas dziesmas rada saticīgāku tēlu, jo jaunlaulāto starpā parādās „Dieviņa dota bagātība” un citādi „mīļa” dzīvošana, kad varbūt gribētos pieminēt izdevumam pievienotās Reiņa Birzgala ilustrācijas, kurās lielākoties šīs metaforas tiek iztulkotas kā atsauces uz daudz atvasēm. Tātad iespējami iztulkojama sociāla funkcija šiem mākslas darbiem, motivēt pavairot darba rokas.

Kā nākamo varētu aplūkot sievietes atainojumu. Kas varbūt šķita nemanāmi pierasti agrāk sastopoties ar latviešu tautas dziesmām, šajā reizē iekrita acīs ļoti uzstājīgi abu tautu darbos – sievietes salīdzinājums ar dažādiem objektiem. Sieviete-plūme, sieviete-pametamais kauls, sieviete-priede, sieviete- tik pat laba naudas investīcija kā zirgs, sieviete-celms; kaut kādā brīdī tas ieguva absurdu komiskumu. Tautas dziesmās atrodamo sieviešu vēlamo īpašību sarakstā (tautu meitas tēls ir tomēr diezgan normatīvs) topā ir jaunums, skaistums un neskartums. Vecums (līdz ar iekārojamākā sociālā statusa lomu) kā ‘labu’ sievieti izfiltrējošs lielums labi parādās šajā spāņu tautas dziesmā:

Ir meitas no tīra zelta,
un sievām ir sudrabs vārdā,
un atraitnes ir no vara,
bet vecenes – tās ir no skārda.

Kā arī gribētos citēt vēl otru:

Gan sieviete, gan arī plūme
ir gluži vienādas dabas:
ja viņas nenoplūc laikā,
tās sažūst un nav vairs labas.

Latviešu audiencei tiek savukārt liktas priekšā izvēles starp „veco, bagāto” un „jauno, smukāko”, kad it kā neizvēloties ‘mantisko’ galvenais varonis, tautu dēls, izdara pareizo (gribētos teikt ‘virtuous’) darbību. Tātad smukums – labi. Neskartums it sevišķi parādās spāņu tautas dziesmās, kur neskartas sievietes tiek salīdzinātas ar „mirdzošām pērlēm”, bet „pēc lietus”, pēc lietošanas, „guļ zemē kā dubļi”. Interesanti, ka abām tautām piekrāpēja un ‘sirds lauzēja’ lomu ieņem sieviete, te noderētu kāda doma iz psihoanalīzes un/vai feminisma teorijas, kādēļ Otrs tiek šādi vainots.

Mēģinot iedziļināties tautas dziesmu saturā man šķita, ka novēroju tendenci ‘mīlestības atainojumā’ esam starp divām galējībām – lielu pragmatismu (vairāk latviešu tautas dziesmās) un varbūt pārspīlētu romantiku (vairāk spāņu). Latviešu folklorā ap ‘mīlestības’ tēmu lielākoties virzās jautājumi par precībām, pūru, vīra ekonomisko pozīciju, izvēlamās sievas ‘aktīviem’, kas varētu nodrošināt labāku pēcnācēju radīšanu (skaistākus, labi nodrošinātus, un no jaunas sievas arī tā kā veselīgāk dzimušus pēcnācējus). Un tad pretstatā latviešu pragmatiskajiem apsvērumiem parādās spāņu pajēlais romantisms – „zvaigznes ir skūpsti”, sievietes dzimšanas dienā nez kāpēc „puķes zied visās malās”, „mīlestības vārdi”, kas „kā pērles no kakla irst”. Kaut kur starp šo pragmatismu un romantiku, vēl parādās ‘mīlestības’ mistifikācija, tautu meitām patīk nodoties rituāliem un meklēt iracionālas zīmes, kas liecinātu, ka drīz kāds atnāks un viņas paņems.

Domājams, ka neskatoties uz atšķirībām, tautas dziesmas abās tautās tomēr pilda līdzīgu sociālo funkciju. Skatoties uz kontekstu, kādā tās ir meklējamas, šķiet, ka tautas dziesmas kalpo gan kā ikdienas mitoloģizētāji, gan kā ar ideoloģiju pilns pamācību avots cilvēkam no vienas vai otras tautas sabiedrības. Teorētiski varētu runāt par tautas dziesmu kā protestu, kā rīku, ar kuru zemnieks var paust savu neapmierinātību pret vagariem (vai arī kā kādā spāņu tautas dziesmā – pret Romas pāvestu) pretstatā nopietnākai dzejai, kura ir pieejama augšējiem sabiedrības slāņiem. Lai gan iepazīstoties ‘mīlestības’ tautas dziesmu saturu drīzāk atstāja iespaids, ka šādi pantiņi palīdz nostiprināt tradicionālos un esošos stereotipus, kas konservatīvi kalpo esošās sabiedrības drošā stāvokļa saglabāšanai.

Gribētos piebilst, ka lielos vilcienos ģeneralizēju sastopamās tendences, un neņemu vērā pastāvošās dažādās lasītāju interpretāciju iespējas, tomēr negribētos noliegt to (aizņemoties Stjuarta Halla idejas), ka dažas nozīmes būs dominējošākas par citām, dažas vairāk iesakņojušās tautu bērnu prātos, un līdz ar to liks viņiem nekritiskāk pieiet informācijai, kas viņos tiek iesēta ar dainu palīdzību.

comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Subject:	J.R.R. Tolkien: On Fairy-Stories
Time:	10:07

Pagājušajā nedēļā lokāli plašu diskusiju izsauca manis ieteiktais (un nevaru es šajā brīdī noslēpt savu lepnumu, haha) „Polliannas” apskats JS izpildījumā. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, tāpēc, turpinot tēmu par bēgšanu no realitātes, šonedēļ lasīju J.R.R.Tolkien eseju „On Fairy Stories”. Jāatzīst, ka lasīt bija ļoti patīkami, bet rakstīt šo ierakstu ir ārkārtīgi grūti tikai tā iemesla dēļ, ka žurnāla „Rīgas Laiks” (turpmāk RL) aprīļa numurā ir visai pagarš raksts par Tolkīnu, kurā vairākās vietās citēta arī šī pati eseja. Centīšos nedublēties.

20.gs 30tajos gados akadēmiķi pārmeta Tolkīnam eskeipismu (= prāta izklaidēšana ar nolūku aizbēgt no nepatīkamas realitātes vai ikdienas rutīnas), un „On Fairy Stories” tapa kā atbildes reakcija.
Izlasot „Rīgas Laika” rakstu, var jau arī saprast kritiķu kārdinājumu, jo viss šķiet tik psihoanalītiski pamatoti – kur gan vēl lai bēg tehnoloģisko progresu nīstošs cilvēks, kurš baidās no automašīnām un neatzīst elektroniskās ierīces, ja ne uz zemi, kurā iedzīvotāji staigā ar basām, ļoti spalvainām kājām un koki atdzīvojas. Tā kā tāda zeme neeksistē, tad atliek tikai viena izeja – to izdomāt. Bet tomēr man šķiet, ka bez tiem argumentiem, kurus Tolkīns min savā esejā un kuri citēti arī RL rakstā ir vēl viens apstāklis, kas šīs diskusijas un īstenībā arī eskeipismu vispār padara stipri nevajadzīgus. Proti - viena no svarīgākajām īpašībām, kas atšķir īstu mākslinieku no gribubūtmākslinieka ir nespēja neradīt, un Tolkīnam šī īpašība piemita pārākajā pakāpē. Ar to es gribu teikt, ka varbūt nevajag visur meklēt zemtekstus un kompleksus. Esmu pietiekoši daudz runājusi ar radošiem cilvēkiem, lai uzdrošinātos apgalvot, ka bieži vien idejas rodas pašas no sevis, un cilvēks ir kā tāds izpildītājs, kura roka kalpo kā instruments, lai šī ideja īstenotos. Šeit es nespēju noslēpt savas simpātijas pret „Gredzenu Pavēlnieku” un sašutumu par daudzu cilvēku tendenci itin visā meklēt supersarežģītus zemūdens akmeņus*. Nu ir taču lietas, kas vienkārši ir skaistas, tāpēc, ka tādas tās ir. Var jau, protams, skatīties uz glīti saposušos sievieti un nodomāt, ka viņa noteikti ir vientuļa un atrodas izmisīgos partnera meklējumos (skaudība? vulgāra psihoanalīze?), bet vai nav patīkamāk vienkārši skatīties un baudīt (literatūras gadījumā – lasīt un baudīt). Ar piebildi - ja vien darbs ir konkrētā lasītāja gaumei atbilstošs.

Lasot Tolkīna biogrāfiju, aizdomājos par vēl kādu jautājumu - kāpēc tik plašas diskusijas par saturu neizsauca citas mākslas formas ar fantastisku sižetu, piem., glezniecība? Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka literatūra ir tas žanrs, kas visdziļāk ievelk sevī iekšā, proti, patērētāja smadzenēs ir krietni spēcīgāka klātbūtnes sajūta, lasot talantīgi sarakstītu darbu, ne, skatoties talantīgi uzgleznotā gleznā (kino tīri tehniski toreiz vēl nespēja to nodrošināt) . Tāpēc daudz satraucošākas arī sajūtas izbaudot ceļojumus nereālā pasaulē → tāpēc arī lielākas bailes iegrimt šajā pasaulē arvien dziļāk → tāpēc arī lielāks pamats pārmetumiem.

„On Fairy Stories” noteikti nav kaut kāda neveikla taisnošanās, bet gan patīkamā valodā uzrakstīts par savu domu ļoti pārliecināta cilvēka viedoklis. Cilvēka, kurš acīmredzami ir izpētījis attiecīgo jautājumu līdz sīkumam, līdz tam līmenim, kad faktus jau ir spējīgs nevis vienkārši salikt virknītē, bet izmantot tos savas domas labākai pamatošanai.
Esejas sākumā Tolkīns formulē jautājumus, uz kuriem atbildēs – What are fairy-stories? What is their origins? What is the use of them?
Un atbild tā, ka „On Fairy Stories” ir patīkami lasīt pašu par sevi, nemaz nezinot kontekstu, kādā šī eseja uzrakstīta. Izklaidējošākie brīži ir tie, kuros autors izsaka savas domas par citiem pasaku dižgariem (Brāļi Grimmi, Šarls Pero u.c.), piemēram, uzzināju, ka „Alise Brīnumzemē” nemaz nav nekāds „fairy-story”.
Lieki piebilst, ka kādus 50% no visiem Tolkīna piesauktajiem mītiskajiem varoņiem un notikumiem es (un pieļauju, ka vairums tēmā specifiski neieinteresēto cilvēku) dzirdēju pirmo reizi. Bet veids, kādā šīs jaunās zināšanas tiek pasniegtas ir nemanāms un produktīvs.

Sasummējot savu sajūsmu par formu + jauniegūtās zināšanas = labi pavadītu laiku + redzes loka paplašināšanos → ieteikums „On Fairy Stories” izlasīt visiem, kam vakarā gribas visai jēdzīgi pavadīt laiku.

*Ar šo es negribu teikt, ka „Gredzenu Pavēlnieks” būtu pilnīgi tukši dekoratīvs darbs. Drīzāk vēlos paust vēlmi nebojāt skaistu literāru darbu baudīšanu ar vēlmi atrast slēptus motīvus šī darba radīšanai, ar ko laikam taču bija problēmas Tolkīna kritiķiem.

P.S. Tikai nezinu kāpēc, bet mani māc nojausma, ka pret brīnumu stāstiem ( RL tulkojums) a apriori ļoti negatīvi noskaņotiem cilvēkiem labāk tomēr nelasīt.

comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Aprīlis 19., 2010

Aprīlis 19., 2010